Kristiešiem ir priekšrocība un pienākums sava gara un fiziskajai veselībai meklēt tādus atpūtas un nevainīgas izklaides veidus, lai tas viss kalpotu viņu fizisko un intelektuālo spēku stiprināšanai par godu Dievam. — MYP, 364. (1871)
Kristiešiem ir pieejami daudzi laimes avoti, un tie nekļūdīgi var noteikt, kuri no tiem atļauti un kuri nē. Viņi var atļauties tādus izklaidēšanās veidus, kas nekaitē prātam un neaptraipa dvēseli, kas nesagādā vilšanos, nepazemo un neatstāj sliktu iespaidu uz pašcieņu un nesamazina lietderību. [86] Ja viņi ies kopā ar Jēzu un saglabās lūgšanas garu, tad būs drošībā. — MYP, 38. (1884)
Mūsu sanāksmēm jātiek tā vadītām un arī mums pašiem jāuzvedas tā, lai, mājās atgriežoties, mūsu sirdsapziņa būtu tīra kā pret Dievu, tā pret ļaudīm, ar kuriem mēs satikāmies, apzinoties, ka mēs nevienu neesam aizvainojuši vai apbēdinājuši un nevienam neesam atstājuši sliktu priekšzīmi. (..)
Jebkura izklaidēšanās, kas netraucē ticībā pieprasīt Dieva svētības, noteikti nav bīstama. Bet izklaidēšanās, kas novērš no lūgšanām vienatnē, kā arī no lūgšanas sapulču apmeklēšanas, nav droša, bet bīstama. — MYP, 386. (1913)