Pirms savas pārcelšanās uz Debesīm, Ēnohs kopā ar Dievu staigāja 300 gadus, un kristīga rakstura veidošanai apstākļi tad nebūt nebija labāki kā šodien. Bet kā tad Ēnohs staigāja ar Dievu? Viņš savu sirdi un prātu pieradināja pie apziņas, ka atrodas pastāvīgā Dieva klātbūtnē, un visos grūtību brīžos viņa lūgšanas tiecās pie Dieva pēc aizsardzības.
Viņš atteicās izvēlēties tādu virzienu, kas Dievam būtu nepatīkams. Viņš vienmēr izjuta Dieva klātbūtni. Lūk, viņa lūgšana: "Māci man Tavus ceļus, lai es nemaldos. Rādi, kāda ir tava griba manā dzīvē, ko man darīt, lai es Tevi pagodinātu, mans Dievs?" Tādā veidā viņš vienmēr savas dzīves ceļu saskaņoja ar Dieva likumiem un bija pilnīgi uzticīgs Debesu Tēvam, lai Viņš varētu palīdzēt. Viņam nebija pašam savu domu un gribas. Viņš tās pakļāva Tēva gribai.
Ēnohs ir to ticīgo pārstāvis, kas dzīvos pie Kristus otrās atnākšanas un tiks paņemti Debesīs, nepiedzīvojot nāvi. — 1SAT, 32. (1886)
Ēnoham vajadzēja iet caur tādām pašām kārdināšanām kā mums. Viņu apņēma sabiedrība, kas, tāpat kā mūsu laika cilvēki, nebūt nebija draudzīga taisnībai. Gaiss, kuru [72] viņš elpoja, bija saindēts ar grēku un samaitātību tāpat kā šodien, tomēr viņš dzīvoja svētu dzīvi. Viņu neaptraipīja tā laikmeta valdošie grēki, un arī mēs varam palikt skaidri un nesamaitāti. 2T, 122. (1868)