Mūs nogurdina garā un tumšā nakts, bet rīts tiek atlikts žēlastībā, jo, ja Kungs tagad atnāktu, tad daudzus atrastu nesagatavotus. — 2T, 194. (1868)
Ja adventisti pēc 1844. gada lielās vilšanās būtu stipri turējušies pie savas pārliecības un vienoti sekojuši ceļu sagatavojošajai Dieva aizgādībai, pieņemot trešā eņģeļa vēsti un Svētā Gara spēkā to pasludinot pasaulei, tad tie būtu piedzīvojuši Dieva atpestīšanu, Kungs vareni strādātu caur viņu pūlēm, darbs jau būtu pabeigts, [38] Kristus jau būtu atnācis un paņēmis savus ļaudis, piešķirot tiem viņu algu. (..) Tas nebija Dieva prāts, ka Kristus atnākšana tā tiktu atlikta. (..)
Četrdesmit gadus neticība, kurnēšana un sacelšanās senajam Israelam neļāva ieiet Kānaānā. Tie paši grēki ir atturējuši jauno laiku Israēlu no ieiešanas Debesu Kānaānā. Nevienā no šiem gadījumiem vaina nav meklējama Dieva apsolījumos. Tieši neticība, pasaulīgums, nesvētums un strīdi Kungu apliecinošo ļaužu starpā likuši mums tik daudzus gadus vēl palikt šajā grēku un bēdu pasaulē. — Ev, 695., 696. (1883)
Ja Kristus draudze būtu paveikusi Kunga uzdoto darbu, tad visa pasaule tagad jau būtu brīdināta, un Kungs Jēzus ar spēku un lielu godību jau būtu atnācis uz mūsu Zemi. — DA, 633., 634. (1898)