Vakar vakarā ieradās kāds jauns cilvēks — šķiet, visai dīvains — un nosauca sevi par brāli no Viktorijas (Austrālija). Viņš griezās pie mums un lūdza satikšanos ar māsu Vaitu, bet, tā kā bija jau vēls vakars, tad nodomātā satikšanās nenotika. Mēs aicinājām viņu pārgulēt un paēst brokastis. Pēc mūsu parastā rīta dievkalpojuma, kad visi jau gribējām doties pie savu pienākumu pildīšanas, jaunais cilvēks piecēlās un ar uzstājīgu žestu lūdza mūs apsēsties. Tad viņš sacīja: "Vai jums ir garīgo dziesmu grāmata? Nodziedāsim vienu dziesmu un pēc tam es jums došu kādu vēsti". Es sacīju: "Ja tev ir vēsts, tad saki to bez vilcināšanās, jo mums tūlīt jānosūta pasts uz Ameriku un nav laika kavēties". Tad viņš sāka lasīt sacerējumu, kur, starp citu, bija runa par to, ka izmeklēšanas tiesa jau iesākusies pie dzīvajiem. (..)
Es klausījos šos izteikumus un beigās piebildu: "Mans brāli, tu savā izklāstā neesi visai precīzs. Runā skaidrāk, lai mēs zinātu, kas tieši attiecas uz mums. Tavs prāts ir pārslogots un tu mūs nesakarīgi iepazīstini ar savu personīgo darbu. Daudzas lietas, par kurām tu runāji, atbilst Bībelei, un mēs tam ticam. Neuztraucies tik ļoti! Saki, lūdzu, kas tieši attiecas uz mums".
Pēc viņa vārdiem spriežot, mums tūlīt vajadzēja doties ceļā uz Batl-krīku. Kad es jautāju par iemeslu, viņš atbildēja: "Lai nodotu vēsti, ka tiesa jau ir iesākusies pie dzīvajiem". Tad es sacīju: "Mums no Dieva uzticētais darbs vēl nav pabeigts. Kad tas tiks padarīts, mēs [22] esam pārliecināti, ka Kungs mums darīs zināmu, vai ir nepieciešams doties uz Batl-krīku". Tā es viņu apturēju, uzdodot brālim Stāram ar to vairāk aprunāties, bet pati devos pie sava rakstīšanas darba.
Brālim Stāram viņš atzina, ka tad, kad Elena Vaita ar viņu tik laipni, bet autoritatīvi esot runājusi, tas sācis saprast savu kļūdu, ka viņa tik spēcīgie iespaidi, kas likuši tā rīkoties, nav bijuši saprātīgi. Kaut arī mums bija liela ģimene — desmit cilvēki, neskaitot trīs viesus, mēs nolēmām uz kādu laiku pieņemt arī šo jaunekli. Mēs nevēlējāmies, lai tas satiktos ar ļaudīm, kas pret viņu varētu izturēties cietsirdīgi, kā arī, lai tas izplatītu tālāk savas "atklāsmes". Kopā ar viņu pavadot kādu laiku, gribējām to ievirzīt pēc iespējas drošākā ceļā. — Letter 66, 1894.