Lai ikviens iedala sev laiku rūpīgām pārdomām un nelīdzinās cilvēkam, par kuru līdzībā teikts, ka tas gan iesāka celt, bet nespēja pabeigt. Nevajadzētu spert nevienu soli, pirms nav rūpīgi apsvērts viss, ko var sagaidīt nākotnē. (..)
Var būt atsevišķas personas, kas steigsies kaut ko darīt un iesaistīties kādā pasākumā, par ko tiem nav ne mazāko zināšanu. Dievs to neprasa. (..)
Neko nevajadzētu darīt nepārdomāti, lai nerastos lieli zaudējumi un īpašumi netiktu upurēti dedzīgu, impulsīvu runu dēļ, kas izraisa Dieva neatbalstītu sajūsmu, kur tādā veidā gaidāmā svarīgā uzvara var pārvērsties zaudējumā, tāpēc ka aptrūka savaldības, pareizu apsvērumu, veselīgu principu un noteiktu mērķu. — 2SM, 362., 363. (1893)
Piezīme: Šie vārdi uzrakstīti 1893. gada 22. decembrī, atbildot uz vadoša Batl-krīkas darbinieka vēstuli, kurš Elenai Vaitai ziņoja, ka, atsaucoties uz viņas pamudinājumu, "apmēram 200 cilvēki" bija gatavi pamest pilsētu un doties uz laukiem, "cik ātri vien iespējams". (Skat. 2SM, 361-364.) [121]