„Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem
miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” 1. Pētera
2:24.
Tikai tāpēc, ka Viņš (Kristus) grēku sodu uznesa Savā paša miesā pie
krusta, cilvēkam dots otrs pārbaudes laiks. Ja tas vēlas, viņš var
atgriezties un pakļauties Dievam. Taču, ja viņš atsakās paklausīt Dieva
baušļiem, ja atmet brīdinājumus un Dieva sūtītās vēstis, izvēloties
maldu vārdus, kurus runā ļaudis, kas atbalso lielā viltnieka
apgalvojumus, tad tāds labprātīgi paliek neziņā un šādu cilvēku sagaida
Dieva nopēlums. Viņš izvēlas nepaklausību, jo paklausība nozīmē
uzņemties krustu un parādīt pašaizliedzību, un sekot Kristum paklausības
takā.
Cilvēka dabīgais prāts tiecas pēc izpriecām un savu tieksmju
apmierināšanas. Sātans savā gudrībā tam rada daudz iespēju, lai cilvēki
vienmēr būtu satraukti, lai vīriem un sievām nebūtu laika domāt par
savas dvēseles likteni. Mīlestība uz izpriecām ir lipīga. Tai
parādoties, prāts traucas no vienas izpriecas uz otru, pastāvīgi
meklējot kaut kādas uzjautrināšanās iespējas…
Spējas priecāties par godības bagātībām attīstās proporcionāli mūsu
ilgām iegūt šīs bagātības. Kā var rasties vēlēšanās vērtēt Dievu un
Debesu lietas, ja tā netiek izkopta šajā dzīvē? Ja pasaules rūpēm un
prasībām atļaujam aizņemt visu mūsu laiku un uzmanību, mūsu garīgie
spēki kļūst arvien vājāki un mirst, jo tie netiek vingrināti. Prātam,
kas pilnīgi nodevies šīs zemes lietām, aizvērta ikkatra sprauga, caur
kuru varētu iekļūt Debesu gaisma. Dieva pārveidojošo mīlestību nespēj
just ne prāts, ne raksturs. Spējas, kuras vajadzētu izlietot aktīvai
dievbijīgai dzīvei, netiek ņemtas vērā un paliek neizmantotas. Kā gan
lai cilvēks tad atsaucas, dzirdot aicinājumu: „Nāciet, jo visas lietas
sataisītas” (Lūkas 14:17)? Kā cilvēkam iespējams saņemt uzslavu: „Labi,
tu godīgais un uzticīgais kalps”, ja viņš ir bijis nepaklausīgs,
nepateicīgs un nesvēts? Viņš savu prātu radinājis novērsties no Dieva
visskaidrākajām patiesībām, ar nepatiku raudzīties uz reliģiskajām
lietām. Viņš vairāk mīl zemes lietas nekā Debesu lietas.
Paklausība Dieva pavēlēm ierakstīs mūsu vārdus Jēra dzīvības
grāmatā, „jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki” (Ebr. 3:14). –
Manuskripts 28. 1899. g. 19. martā, „Nedomājiet, ka Es esmu atnācis
atmest bauslību”.
[88]