„Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un, kā caur daudz bēdām jāieiet Dieva valstībā” Apustuļu darbi 14:22.
Dievs vēlas, lai mēs Viņam uzticētos un priecātos par Viņa
labdarību. Viņš ik dienas liek mums priekšā Savas dāvanas un mums tās ir
jāsaredz, un jābūt spējīgiem tās pieņemt. Lai arī cik liela un krāšņa
būs pilnīga atbrīvošanās no ļaunuma, ko mēs aptversim tikai Debesīs,
tomēr ne viss tiek paturēts noslēdzošajam atbrīvošanas laikam. Jau
tagadējā dzīvē Viņš sniedz mums daudz no šiem labumiem. Mums ik dienas
jākopj ticība vienmēr klātesošajam Glābējam. Uzticoties spēkam, kas
atrodas ārpus mums un stāv augstāk par mums, vingrinot ticību
neredzamajam Palīgam un spēkam, kas gaida, lai mēs savā vajadzībā un
atkarības izjūtā to pieprasītu, mēs varam paļauties uz Kungu kā
apmākušās, tā saulainās dienās, dziedot par Viņa glābšanu un par Viņa
mīlestības tagadējo iepriecu. Dzīvei, ko tagad dzīvojam, jānorit ticībā
Dieva Dēlam.
Kristieša dzīve ir savāds skumju un prieku, vilšanās un cerību,
baiļu un paļāvības sajaukums. Kristus sekotājam modīsies dziļa
neapmierinātība pašam par sevi, redzot savas sirds spēcīgos satraukumus,
kaislību bangas, kas it kā gatavas visu aizslaucīt. Taču tam seko
nožēla, skumjas un atgriešanās, un dziļš, apslēpts prieks un miers, jo
ticībā pieķeroties Dieva Vārda atklātajiem apsolījumiem, cilvēks zin, ka
viņam pieder lēnprātīgā Pestītāja piedodošā mīlestība. Un šo Pestītāju
viņš cenšas ievest savā dzīvē un ieaust savā raksturā.
Tieši šīs atziņas, šīs Dieva labvēlības izpausmes liek dvēselei
pateicībā izsaukties: „Bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus”
(Gal. 2:20). Mums ir pamats justies iepriecinātiem. Dvēselei, kurā mājo
Jēzus, var uzmākties smagas ārējas grūtības. Griezīsimies pie Viņa pēc
mierinājuma, ko Viņš priekš mums ir devis Savā Vārdā. Zemāk esošie
cerību un prieka avoti mūs it kā var pievilt, bet augstāk stāvošie
avoti, kas baro Dieva upi, ir apgādāti ar bagātīgiem krājumiem, un nekad
nevar izsīkt. Dievs vēlas, lai tu novērstu savu skatu no savu bēdu
cēloņiem, un pievērstu to Viņam, kas ir dvēseles, miesas un gara
Īpašnieks. Viņš mīl cilvēka dvēseli. Viņš zina tās vērtību. Viņš ir
īstais Vīnakoks, mēs tā zari. Mēs neiegūsim nekādu garīgu barību, ja to
neņemsim no Jēzus, kas ir dvēseles Dzīvība. – Vēstule 10. 1887. g. 23.
febr., Dr. Dž.H. Kellogam.
[63]