„Jau pēc bērna darbošanās var nomanīt, vai viņš grib būt šķīsts un taisns” Salamana pamācības 20:11, angļu tulk.
Kad Kristus vēl bija bērns, Jāzeps un Viņa māte to atrada templī
starp mācītiem vīriem, klausoties un izjautājot viņus. Ar saviem
jautājumiem Viņš apgaismoja šo cilvēku prātus. Šajā Jeruzalemes
apmeklējuma laikā Jēzus atzina, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls un, ka Viņu
gaida īpašs darbs.
Kad Viņa māte tam sacīja: „Mans Dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis?
Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši”. Viņš
atbildēja: „Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” (Lūkas
2:48-49). Un kaut arī Viņš atgriezās Nācaretē un pakļāvās saviem
vecākiem, tomēr Viņu vairs neatstāja atziņa par Viņam priekšā stāvošo
darbu – atziņa, ka Viņam jādzīvo un jāstrādā, lai glābtu pazudušos. Viņš
saprata, ka Viņam uzticīgi jāuzmana visas Savas spējas, lai sātans pie
Viņa nevienā vietā negūtu ne vismazākās priekšrocības.
Visā Savā rīcībā Viņam jābūt Dieva Dēlam, lai varētu dzīvot cilvēku
vidū kā Tēva pārstāvis. Viņa darbs bija darīt citus par Dieva bērniem,
un Viņš nedrīkstēja pazaudēt nevienu izdevību rauga ienešanai miltos,
lai citi jaunieši, un arī vecāki cilvēki, saprastu, ka nav labi un droši
neizmantot iespējas, lai intelektuāli sagatavotos par Dieva
līdzstrādniekiem. Viņam bija jāmāca līdzcilvēki līdz pēdējam izmantot
visas savas spējas, lai kļūtu par tādiem, kādus viņi paši reiz sevi
vēlētos redzēt.
Kristus brāļi Viņu nesaprata, jo Viņš tiem nelīdzinājās. Viņš centās
atvieglot ikkatru ciešanu gadījumu, ar kuru Tam iznāca saskarties, un
Viņam vienmēr bija panākumi. Naudu dot citiem Viņš varēja pavisam maz,
bet Viņš bieži bija dalījies Savā vienkāršajā uzturā ar tiem, kas pēc
Viņa domām bija trūcīgāki par Viņu. Brāļi redzēja, ka Kristus iespaids
spēcīgi darbojas pretī viņu iespaidam, jo kad viņi bija bargi runājuši
ar nabaga pazemotajām dvēselēm, ar kurām tiem iznāca saskarties, tad
Viņš tās uzmeklēja un sacīja tām iepriecinošus un iedrošinošus vārdus,
lai tos stiprinātu. Ja dzīvojot ģimenes lokā Viņš neko vairāk nevarēja
darīt, tad cik vien iespējams klusu un neuzkrītoši Viņš šiem
izmocītajiem ļaudīm pasniedza kausu vēsa ūdens un ielika viņu rokās pats
Savu uztura devu. – Manuskripts 22. 1898. g. 20. febr. „Kristus –
Lielais Misionārs”.
[60]