„Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu
dvēseli, ar visu savu spēku un visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi
pašu” Lūkas evaņģēlijs 10:27.
Sirds ir visa cilvēka centrālais cietoksnis un, ja tā nav pilnīgi
nostājusies Kunga pusē, ienaidnieks vienmēr atradīs kādu neapsargātu
ieeju, caur kuru viņš to var dabūt savā varā. „Gādājiet ar bailēm un
drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir Tas, kurš jums dod gribu un
veiksmi pēc labpatikas” (Fil. 2:12-13). Ja jūs vēlaties pieņemt gaismu,
jums tā apzināti jāmīl un pastāvīgi jāvingrina ticība, neļaujot valdīt
jūtām. Ja patiesība tiek mīlēta, sargāta un uzskatīta kā svēta velte,
tad ar to ir pierādīts, ka Svētais Gars šo patiesību ir iedēstījis
cilvēka sirdī. Tad sirdī uzplauks mīlestība kā izplūst dzīva ūdens
avots, kas verd mūžīgai dzīvei. Ja šī mīlestība ir sirdī, tad strādnieks
Kristus darbā neredzēs nekā vienmuļa un nogurdinoša.
Ne par vienu Debesu gaismas staru nevajadzētu svārstīties vai šaubīties.
Kungs vareni atklājis jums Savu laipnību, žēlastību un mīlestību.
Kurš Dieva darbu nosauc par nepienācīgu satraukumu un fanātismu, tas
noteikti atrodas uz apdraudētas zemes. Ja viņi nelabosies, tad viņu
sirdsapziņa arvien vairāk notrulināsies un tie arvien mazāk vērtēs Dieva
Gara darbu. Viņiem kļūs arvien grūtāk izprast Dieva vēsti. Bet kāpēc?
Tāpēc, ka tie grēko pret Svēto Garu un savas pretestības dēļ nostājas
tur, kur nevar saņemt Dieva Garu, un pretojas katram ierocim, kuru Dievs
varētu izmantot viņu glābšanai no bojā ejas. Jūdi jautāja Kristum:
„Kādu zīmi Tu mums rādīsi?” (Jāņa 2:18). Lai gan tajā paša laikā visa
Kristus dzīve un raksturs, Viņa mācības un brīnumdarbi, kā nepārtraukta
zīmju rinda liecināja par Viņa svēto misiju un dievību.
Dievam darbojoties pie cilvēku sirdīm, lai vilktu tās pie Kristus,
liekas, ka tās pārvar kāds spiedošs spēks, tie sāk ticēt un atdodas
Dieva Gara iespaidam. Bet, ja viņi nesaglabā dārgo uzvaru, kuru Dievs
tiem deva; ja viņi atļaujas atsākt veco dzīves veidu un atstātos
ieradumus, nododas izpriecām un pasaules greznībai; ja viņi pārtrauc
lūgt un pretoties ļaunumam, tad tiem kļūst pieņemamas sātana
kārdināšanas un viņi tiek vadīti apšaubīt agrāko piedzīvojumu
patiesīgumu. – „Review and Herald” 1894. g. 13. febr.
[53]