„Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta,
Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no
tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā” 1. Pētera 2:9.
Kā vasks uzņem precīzu zīmoga līdzību, tā dvēsele pieņem un saglabā
Dieva morālo attēlu. Uzlūkojot Viņa skaidrību un taisnību, mēs kļūstam
ar to piepildīti un pārveidoti… Ja mēs neuzmanīsimies un neparādīsim
stipru, nelokāmu un darbīgu ticību, tad mēs kļūsim miegaini un mūsu
ticība vājināsies…
Dieva ļaužu tagadējais lielais grēks ir tāds, ka mēs nevērtējam
Dieva svētības, kuras Viņš mums ir dāvājis. Mēs kalpojam Dievam ar
dalītu sirdi. Mēs mīlam kādu elku un zemojamies tā altāra priekšā. Dieva
mīlestība ir augsta un svēta un, ja tā saaužas ar mūsu dzīvi un
raksturu, dvēsele tiek darīta svēta. Dievs ar Savu patiesību cenšas mūs
izveidot par atšķirtiem un īpašiem ļaudīm. To panāk patiesības iespaids.
Mūsu paklausība un nodošanās nelīdzinās mums dotajai gaismai un
priekštiesībām, un mums uzliktais svētais pienākums staigāt kā gaismas
bērniem netiek izpildīts. Mēs kā kristieši neaizsniedzam mūsu augsto
aicinājumu. Dievs mūs ir brīdinājis un norājis, bet tas uz mums atstājis
tikai īslaicīgu iespaidu, jo iešanu uz priekšu un uz augšu mēs
neuzskatām par savas dzīves darbu.
Ak, kaut Dieva ļaudis ņemtu vērā tiem dāvātās augstās priekštiesības
un Dieva Vārda gaismā saprastu, ka mēs tiksim tiesāti saskaņā ar
gaismu, kas spīd uz mūsu takas. Visas priekštiesības un izdevības, kuras
Dievs mums devis, ir dotas ar nolūku, lai mēs kļūtu par labākiem
cilvēkiem. Savā rīcībā Dieva ļaudīm jāvadās no stingra pamatlikuma, par
galveno izceļot Dieva valstības un Viņa taisnības meklēšanu, un tad
virzīties no gaismas pretī vēl lielākai gaismai…
Ikkatra dvēsele, kas patiesi tic Dieva Vārdam, to parāda arī savos
darbos. Dieva lielākā labvēlība atklājas Viņa darbos. Nedarot to, ko
Dieva griba vai Viņa Vārds no ļaudīm prasa, tie nevar būt kristieši.
Patiesība spēj glābt mūsu dvēseles, jo Dievs ar Savu Garu pastāvīgi
darbojas tajā, un šī dievišķā līdzdarbība patiesību dara par svētojošu
spēku. – Vēstule 8. 1887. g. 11. febr., brālim un māsai Lokvudiem.
[51]