„Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis” 1. Jāņa 2:6.
Daudzi ir nostājušies uz ienaidnieka apburtās zemes. Prātu nodarbina
pavisam mazsvarīgas lietas – ģeķīgas sabiedriskas sanāksmes,
dziedāšana, jokošanās un niekošanās – un Dievam viņi kalpo ar dalītu
sirdi. Šajās lietās jums palīdz kāda neredzama persona, kas atrodas jūsu
vidū – ar jums ir sātans un viņš līksmojas velnišķīgā priekā. Netiek
ņemti vērā Kristus vārdi: „Neviens nevar kalpot diviem kungiem” (Mat.
6:24).
Pēc Kristus pacelšanās Debesīs Svētais Gars tūlīt nenonāca. Pēc Viņa
pacelšanās Debesīs pagāja desmit dienas, un tikai tad tika dots Svētais
Gars. Šo laiku mācekļi izlietoja, lai ļoti rūpīgi sagatavotos tik
dārgas dāvanas saņemšanai. Kad viņi čakli bija pārbaudījuši savas sirdis
un upurējuši visus elkus, pār viņiem tika izlietas vislielākās Debesu
bagātības. Viņi bija pazemojuši savas sirdis Dieva priekšā, stiprinājuši
savu ticību, atzinuši savus grēkus un sirdīs saskaņojušies viens ar
otru. „Kad Vasaras svētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies
vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu,
un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja” (Ap. d. 2:1-2). Draudzei
nepieciešams līdzīgs piedzīvojums tieši šeit, darbu lielajā centrā
(Betlkrīkā, Mičigānas štatā, konfesijas galvenajā mītnē 1855.-1903. g.).
Vai mēs pārmeklējam savas sirdis, gatavojoties saņemt Debesu žēlastības
velti? Kungs turpina gaidīt, vēloties dāvināt mums šo žēlastību.
Kungs atklāsies Savos ļaudīs, bet tiem ar saviem darbiem
nenogurstoši Viņš jāmeklē… Tagad darāmais darbs ir vissvarīgākais no
visiem darbiem. Tas ir dzīvības un nāves jautājums.
Vai tieši šajā svinīgajā laikā jāatļauj ienaidniekam radīt tieši
tādu lietu stāvokli – izpriecas un izklaidēšanos – kas saistītu prātus
un tos piepildītu ar tukšām domām un tiekšanos pēc ārišķībām, kur nemaz
nav vietas Dievam, mūžībai vai Debesīm? – Manuskripts 38. 1890. g.
dienas grāmata Betlkrīkā, Mičigānā, 1890. g. 2. janvāris.
[11]