„Tas ir, kā kad cilvēks aizceļojot, atstāja savu namu un deva saviem
kalpiem visu varu, ikkatram savu darbu, un pavēlēja durvju sargam būt
nomodā” Marka 13:34.
Mūsu priekšā ir liels darbs, to mēs paši neesam izgudrojuši vai
izplānojuši. Visas Debesis ir ieinteresētas šajā darbā, un kurš tajā
iesaistās, tiem jānostājas zem Valdnieka Imanuēla asinīm slacītā karoga.
Dievs vēlas, lai mēs savas sejas būtu pievērsuši frontei, vērojot
ikkatru mūsu Kunga kustību un būdami gatavi paklausīt ikkatrai Viņa
pavēlei. Ikkatram cilvēkam Viņš dod savu darbu. Dievs vīriem un sievām
devis spējas, kuras nedrīkst izšķiest kūtrās pārdomās un untumainās jūtu
izpausmēs, bet tās jāizmanto izšķirīgās pūlēs. Mūsu spējas nav
jāizlieto abstraktai domāšanai, ne arī neko nedarošai rosībai. Spēki no
apakšas ap mums esošajā pasaulē visus ir satraukuši. Kurš pazīst
patiesību, tiem jākļūst piepildītiem ar iedvesmu no paša Dieva. Dvēseles
gaismeklis jāuztur tīrs un degošs.
Mūsu darāmais darbs ir vismazākais iemesls noguruma izjūtai. Mūs
nogurdina grēks, kas ir pielipis visam, ko darām. Dievs darbu bija
paredzējis tikai kā svētību. Cilvēks nekad nejustos laimīgs, ja tam
nebūtu kaut kas ko darīt. Cilvēkam pirms grēka ienākšanas neuzmācās
tumšas, nosodāmas domas, viņš nepazina nekādu nospiestību, jo
visiepriecinošākā veidā viņš varēja domāt par dabu. Bet čūskas viltīgā
rīcība nocietināja sirdsapziņu, atstājot tur savas nožēlojamās pēdas.
Darbs cilvēku neposta, tikai likumīga lietu pārspīlēšana izsmeļ dvēseles
un miesas spēkus. Smagā darbā pavadīta dzīve sniedz daudz lielāku
apmierinājuma sajūtu, kā kūtrumā pavadītās dienas.
Attiecībā uz šo darbu, Dieva Vārds ir skaidrs un nepārprotams.
Neviens pie Dieva atgriezts cilvēks nevar būt kaut kas cits, kā vien
strādnieks…
Tagad jāsniedz pēdējais aicinājums uz mielastu. Dvēseles gaismekļi
jāuztur tīri un degoši, vienmēr no jauna uzpildīti ar svētu eļļu (skat.
Cak. 4:11-14). Kunga vārdā, lai ikviens tagad nošķiras no visas
netaisnības, ka Kunga diena to nepārsteidz kā zaglis. Patiesība
jāpasludina skaidrās, nepārprotamās līnijās, bet vienmēr tāda, kāda tā
ir Jēzū. – Vēstule 11. 1899. g. 25. janvāris. „Mīļajiem brāļiem”.
[34]