„Tavs Vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem” Psalmi 119:105.
Dieva strādnieks nav atstāts bez priekšzīmes. Viņam dots paraugs,
kuram sekojot, tas kļūs par skatu spēli pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem.
Viņam pavēlēts pagodināt Dievu, īstenojot nesavtīgus nolūkus un mērķus.
Kungs pazīst cilvēka dabu un ir nolicis viņa priekšā Debesu valsts
likumus, kas viņam jāgodā un kuriem jāklausa. Viņš kā ceļvedi tā rokās
ir ielicis Bībeli, kura tam parādīs, kas ir patiesība un kas tam jādara,
lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Šī Grāmata interesi no laicīgām lietām
pievērš garīgām realitātēm. Tā saka cilvēkam, kaut arī tas ir kritis un
grēcīgs, ka viņš var kļūt Debesu pagalmos valdnieks un ķēniņš. Dieva
mantinieks un Kristus līdzmantinieks.
Dievs redz, cik spēcīgi cilvēks nodevies tieksmei krāt laicīgās
vērtības, tāpēc visos dzīves ceļos dzirdami vārdi: „Ko tas cilvēkam
palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?” (Marka
8:36). „Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un
kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne
rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur tava manta, tur
būs arī tava sirds” (Mat. 6:19-21).
Dieva vēstnešiem nodots tieši tas darbs, kuru, virs zemes dzīvojot,
darīja Kristus. Tiem jānododas ikvienam Viņa veiktajam kalpošanas
veidam. Sirsnīgi un dedzīgi tiem jāstāsta ļaudīm par Debesu
neaptveramajām un neiznīcīgām mantām. Tiem jābūt piepildītiem ar Svēto
Garu. Tiem jāatkārto Debesu piedāvātais miera un piedošanas apsolījums.
Tiem jānorāda uz Debesu vārtiem un jāsaka: „Svētīgi ir tie, kas Viņa
baušļus dara, lai viņiem vara pie dzīvības koka, un lai viņi ieiet pa
pilsētas vārtiem” (Atkl. 22:14; Glika tulk.).
Viņš gaida, lai ikkatrs strādātu saskaņā ar savām īpašajām spējām.
Cilvēku aktivitāti nedrīkst apspiest, tā tikai jāsvēto un jāievada
pareizā virzienā. – Manuskripts 27. 1907. g. 22. janv., „Jaunanglijas
sanatorijai”.
[31]