„Uzticieties Viņam arvien, visa draudze, izkratiet Viņa priekšā savas sirdis. Dievs ir mūsu patvērums” Psalmi 62:9.
Kāda priekštiesība, ka mums, grēcīgiem un mirstīgiem, atļauts
sarunāties ar Dievu. Istabiņā aiz aizslēgtām durvīm vai ejot pa ielu,
vai darot savus darbus, mūsu sirdis var pacelties pie Dieva, meklējot
Viņa padomu, un mūsu dvēsele var tiekties Dievam pretī, elpot Debesu
gaisu. Dievs dzirdēs visas šīs dvēseles ilgas. Mēs visas savas grūtības
varam nest pie Dieva. Viņa bezgala mīlošā roka tiecas piepildīt visas
mūsu vajadzības. Cik pateicīga esmu, ka mums vienai reizei dota tikai
viena dzīves diena. Viena diena, kas jāiztur, viena diena, kurā jābūt
modriem, viena diena garīgās dzīves progresam, un tāpēc mūsu dienas var
būt auglīgas un mums dārgas.
Mums pildāmi kareivju pienākumi, gūstamas uzvaras, jo mēs nedrīkstam
aizvērt acis pret sātana viltīgajiem uzbrukumiem un nodomiem. Mēs
lūdzam un turpinām būt modri, lai sātans mums nepiezagtos un neliktu
mums aizmirst vajadzību lūgt, vajadzību sargāties no viņa un palikt
nomodā.
Kristieša karā mums jāuzmana sātans un jāuzmana pašiem sevi, jo
citādi tiksim ievilināti viņa valgos. Mūsu drošība atkarīga no mūsu
sirds stāvokļa. Lai Dievs mums palīdz uzvarēt pašiem sevi, jo citādi mēs
noteikti zaudēsim Debesis. Maza nogriešanās no taisnības takas, maza
padošanās iegribām, dotajā brīdī liekas mazsvarīga lieta, bet tieši tā
sātans mūs var aizvest uz ceļa, kas mūs šķirs no taisnības un no Dieva.
Mums ir vajadzīgi nevis mūsu ceļi, bet Dieva ceļi. Mums jācīnās ar
visiem mūsu būtnes spēkiem, lai samītu sātanu zem savām kājām, un
pastāvīgi atrastos pareizās attiecībās ar Dievu, lai mums būtu pamatotas
tiesības uz mūsu nemirstīgo mantojumu.
Mums viss var tikt atņemts, līdz mēs pazemīgi atļausim Dieva prātam
mūs vadīt un pārraudzīt. Mums vajadzīga vienkārša, bērnišķīgi paļāvīga
uzticēšanās Dievam. Ne pašpaļāvība, bet pazemīga nodošanās Jēzum. Kādas
rakstura īpašības mēs kopjam? Vai tādas, kas derēs arī mūžībā? Varbūt
mēs savu laiku pavadām čaklā darbā, bet mūsu dvēseles nesaņem nekādas
svētības un mūsu Debesu Tēvs netiek pagodināts. Mūžīgā dzīvība ir visa
dzīves laika neatlaidīgu un nenogurstošu pūļu vērta, un mēs šo darbu
nedrīkstam darīt tikai šad un tad. Mēs nevaram atļauties atstāt Jēzu
ārējā pagalmā, ārpus mūsu sirds, jo no tā atkarīgas mūsu dvēseles
visaugstākās intereses. – Vēstule 81. 1887. g. 19. janv. Edsonam un
Emmai Vaitiem.
[28]