„Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai viņš vienu ienīdīs un otru
mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot
Dievam un mantai” Mateja 6:24.
Pāri kritušajai pasaulei un neatjaunotajai sirdij skaidri uzrakstīti
vārdi: „Visi meklē savu labumu.” Mūsu kritušās dabas galvenais likums
ir – savtība. Savtība dvēselē ieņēmusi to vietu, kur uz troņa
paaugstinātam vajadzētu atrasties Kristum. Taču Kungs prasa pilnīgu
paklausību. Ja mēs no visas sirds vēlēsimies kalpot Viņam, tad mēs sev
nejautāsim, vai paklausīt Viņa prasībām, vai padoties savām laicīgajām
interesēm.
Godības Kungs neņēma vērā Savas ērtības un Savu patiku, kad Viņš
atstāja augsto pārvaldnieka vietu, lai kļūtu par Sāpju Vīru, kurš pazīst
bēdas, lai uzņemtos negodu un nāvi, un cilvēku atbrīvotu no viņa
nepaklausības sekām. Jēzus mira, lai glābtu cilvēku ne viņa grēkos, bet
no viņa grēkiem. Mums jāatstāj maldu ceļi, jāuzņemas savs krusts un
jāseko Kristum, paklausot Dievam, lai tas maksātu, ko maksādams.
Kurš sakās kalpojam Dievam, bet patiesībā kalpo mamonam, tos
piemeklēs sods. Neviens netiks attaisnots, kurš laicīgo ieguvumu dēļ ies
pa nepaklausības ceļu. Ja Dievs varētu atvainot vienu cilvēku, tad viņš
varētu atvainot visus. Kas personīgā labuma dēļ neņem vērā Kunga
skaidrās pavēles, tie krāj sev sāpes nākotnē. Kristus teica: „Vai nav
rakstīts: „Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām”? Bet jūs
to esat padarījuši par slepkavu bedri” (Marka 11:17). Dieva ļaudīm jābūt
ļoti uzmanīgiem, lai tie, līdzīgi senajiem jūdiem, nepadarītu Dieva
namu par tirgus namu.
Daudzi grēko, upurējot reliģiju pasaulīgo ieguvumu dēļ; viņi saglabā
dievbijības formu, bet visas viņu domas saistās pie laicīgiem
pasākumiem. Tomēr Dieva likumiem jāierāda pirmā vieta, un tiem
jāpaklausa kā garā, tā arī burtā. Mūsu augstā priekšzīme Jēzus, ar Savu
dzīvi un nāvi mācīja visstingrāko paklausību. Viņš mira kā taisnais par
netaisniem, nevainīgais par vainīgajiem, lai tiktu saglabāts Dieva
likumu gods, un cilvēks tomēr pilnīgi nepazustu…
Dievs neko nav atrāvis cilvēkam neko, kas varētu darīt to laimīgu
vai nodrošināt tam mūžīgas vērtības. Viņš zemi ietērpis skaistumā, un
apgādājis to ar visu, kas nepieciešams cilvēku ērtībām šajā laicīgajā
dzīvē. – „Signs of the Times” 1887. g. 2. jūnijs.
[163]