„Tā Sodoma, Gomora un apkārtējās pilsētas, kuras tām līdzīgi padevās
netiklībai un nomaldījās pretdabīgajās miesas kārībās, ir noliktas par
atbaidošu piemēru mūžīgā uguns soda izciešanai” Jūdas vēstule 7. pants.
Mūsu pasaules pilsētu izredzes tiešām ir drūmas. Dievs atrauj Savu
Garu no šīm bezdievīgajām pilsētām, kas kļūst līdzīgas pirmsplūdu
pasaules pilsētām, un kā Sodoma un Gomora. Šo pilsētu iedzīvotāji ir
vispusīgi pārbaudīti. Mēs esam aizsnieguši laiku, kad Dievs sāks sodīt
šos pārdrošos netaisnības darītājus, kas atsakās turēt Viņa baušļus un
ņemt vērā Viņa brīdinājuma vēstis. Viņš, ilgi panesot ļaundarus,
ikkatram piešķir izdevību meklēt Viņu un pazemot savas sirdis Viņa
priekšā.
Visiem sniegtas iespējas nākt pie Kristus un tikt atgrieztiem, lai
Viņš tos var dziedināt. Tomēr pienāks laiks, kad žēlastība vairs netiks
piedāvāta. Dārgie nami – arhitektūras mākslas brīnumi – tiks iznīcināti
bez vismazākās vilcināšanās, kad Kungs redzēs, ka to īpašnieki pārkāpuši
piedošanas robežu. Ugunsgrēkā iznīcinātas lieliskās celtnes, kuras
uzskatīja par ugunsdrošām, labi ainos, kā īsā laikā var aiziet bojā visa
šīs zemes arhitektūra…
Mateja 24. nodaļa sniedz vispārējas norādes par to, kas nāks pār šo
pasauli. Mēs dzīvojam pēdējo dienu briesmu vidū. Jābrīdina ļaudis, kas
iet bojā savos grēkos. Kungs ikvienu, kam Viņš uzticējis līdzekļu
talantu (podu), aicina rīkoties kā Viņa palīdzošajai rokai, dodot naudu
Viņa darba virzīšanai uz priekšu. Mūsu nauda ir Kunga īpašums, kas mums
tikai aizlienēta, un kas jāiegulda pēdējās žēlastības vēsts pasniegšanā
pasaulei…
Tas, kurš raugās uz laicīgām vajadzībām kā uz savu galveno lietu,
kas izlieto savu dzīvi, cenšoties iegūt pasaulīgo mantu, tas tiešām
atdod savas spējas nožēlojamam pasākumam. Pārāk vēlu tas ieraudzīs, ka
viss, kam viņš uzticējies, sagrūs pīšļos. Tikai aizliedzot sevi, tikai
upurējot laicīgās bagātības, ir iegūstamas mūžīgās vērtības. Debesu
Valstībā kristietis var ieiet tikai caur daudz bēdām. Viņam pastāvīgi
jāizcīna labā cīņa, nenoliekot savus ieročus, līdz Kristus viņam liks
iet dusēt. Tikai visu atdodot Kristum var nodrošināt mantojumu, kas
pastāvēs visā mūžībā. – Vēstule 90. 1902. g. 23. maijā, kādam draudzes
ierindas loceklim Džonsonam.
[153]