„Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī
dzīvo Kristus, bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz
Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” Galatiešiem 2:20.
Dievs nepieņems neko mazāku kā pilnīgu padošanos. Debesīs nekad
neieies svārstīgi, grēcīgi kristieši. Viņi tur nejutīsies laimīgi, jo
viņi nemaz nepazīst augstos, svētos principus, kas valda karaliskās
ģimenes locekļos.
Īsts kristietis dvēseles logus tur atvērtus uz Debesīm. Viņš dzīvo
sadraudzībā ar Kristu. Viņš grib saskaņoties ar Kristus gribu. Kļūt
arvien Kristum līdzīgākam ir viņa visaugstākā vēlēšanās…
Dedzīgi un nenogurstoši mums jācenšas sasniegt ideālu, ko Dievs mums
nospraudis. Tas mums jādara nevis grēka izpirkšanai, bet kā vienīgais
līdzeklis patiesas laimes aizsniegšanai. Vienīgais ceļš miera un prieka
iegūšanai ir dzīva savienības nodibināšana ar To, Kurš atdeva Savu
dzīvību par mums, Kurš mira, lai mēs varētu dzīvot, un Kas dzīvo, lai
pievienotu Savu spēku to pūlēm, kas tiecas uzvarēt.
Svētums ir pastāvīga saskaņa ar Dievu. Vai mums nevajadzētu censties
būt tādiem, kādus mūs tik ļoti vēlas redzēt Kristus – kristiešiem
darbos un patiesībā, lai pasaule mūsu dzīvē var saskatīt patiesības
glābjošā spēka atklāšanos? Šī pasaule ir mūsu sagatavošanās skola.
Atrodoties šeit, mēs sastapsimies ar pārbaudījumiem un grūtībām.
Ienaidnieks pastāvīgi centīsies mūs aizvilt no uzticības Dievam. Bet,
kamēr mēs turēsimies pie Tā, Kas par mums atdeva pats Sevi, tikmēr mēs
būsim drošībā.
Kristū bija ietverta visa pasaule. Viņš nomira pie krusta, lai
iznīcinātu to, kam bija nāves vara, un lai atņemtu grēku ikkatrai
ticīgai dvēselei. Viņš mūs aicina nodot sevi uz kalpošanas altāra, par
dzīvu, pieņemamu upuri. Mums bez atlikuma jānododas Dievam ar visu, kas
mums ir un kas mēs esam.
Šajā zemākajā skolā virs zemes mums jāapgūst mācības, kas mūs
sagatavos augstākai skolai, kur mūsu izglītība turpināsies Kristus
personīgajā vadībā. Tur Viņš mums atvērs Sava Vārda nozīmi. Vai šajās
nedaudzajās, vēl atlikušajās pārbaudes laika dienās, mēs nerīkosimies kā
cilvēki, kas tiecas pēc dzīves Dieva valstī, pēc mūžīgas un svētas
laimes? – „Review and Herald”, 1907. g. 16. maijā.
[146]