„Nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj” Jāņa 14:30.
Visos Savos dzīves ieradumos, Pestītājs sniedza priekšzīmi, kādai,
pēc Viņa prāta, jābūt draudzei virs zemes. Sakiet to ļaudīm! Kristus
vēlas stādīt Savu draudzi Tēva priekšā bez vainas un traipa.
Jau ar pašiem pirmajiem gadiem Pestītāja dzīve bija saistīta ar
nabadzību. Bērnība Viņam pagāja darbā. Strādājot pie namdara sola un kā
ģimenes loceklim, nesot savas nastas, Viņš bieži nogura. Viņš dzīvoja
samaitātā laikmetā. Tomēr apkārtējais ļaunums Viņu nesamaitāja. Viņu
neiespaidoja liekulīgo un bezdievīgo cilvēku raksturi. Atdusu Viņš
atrada atklātā laukā, dabas ainavu vidū. Te Viņš guva barību Savai
garīgai dzīvei. Ieskatoties dziļāk par virspusi, Viņš no dabas
noslēpumiem uzkrāja zināšanas, kas Viņam sagādāja prieku un mieru.
Atklātās darbības laikā Pestītāju pastāvīgi uzmanīja viltīgi un
liekulīgi ļaudis. Viņam vienmēr sekoja spiegi, lai no Viņa lūpām
uztvertu kaut ko tādu, kas noderētu aizspriedumu izsaukšanai pret Jēzu.
Tie atkārtoti mēģināja panākt, ka Viņš vismaz izskatītos vainīgs kādā
netaisnā darbībā. Atsevišķos gadījumos tie Viņam izlika slazdus ar
dažādiem jautājumiem, kuru atbildes, kā tie cerēja, liktu ļaudīm Viņu
nosodīt. Tomēr pēc katra šāda mēģinājuma viņi bija spiesti ar kaunu
atstāt cīņas lauku; Kristus atbildes viņu rīcību parādīja pareizā
gaismā. Uzrunās Pestītājs sniedza patiesības spēku ļaužu masām, kas
klausījās Viņu. Pat vīri, kas bija sūtīti izspiegot viņa rīcību, bija
spiesti atgriezties un teikt tiem, kas viņus sūtīja: „Nekad vēl neviens
cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks” (Jāņa 7:46).
Runā laipni, jo Kristus klausās uz ikkatru tavu vārdu! Lai viss, ko
tu saki, stāsta par līdzjūtību uz citiem cilvēkiem – tad tu atklāsi
Kristus raksturu. Visa Kristus izturēšanās bija laipna un vienkārša.
Mums, Viņa sekotājiem, jābūt Viņa dabas līdzdalībniekiem. Mums ik dienas
jāmācās no Lielā Skolotāja, lai dvēseli apņemošā atmosfēra stāstītu par
garīgo dzīvību. – Vēstule 158. 1908. g. 14. maijā, Edsonam Vaitam.
[144]