„Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam
brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu,
noej un izlīgsti papriekšu ar savu brāli un tad nāc un upurē savu
dāvanu” Mateja 5:23-24.
Ja mūsu pienākums ir tik skaidri pateikts, kāpēc tad tik daudzi
draudzes locekļi rīkojas pretēji skaidrajam: „Tā saka Kungs”, un runā
par savām grūtībām ar ļaudīm, kas neko nezina par viņiem vai par tiem,
ar kuriem šīs grūtības saistās? Lielais Skolotājs Jēzus mums
izskaidrojis mūsu pienākumu. Dievs nevar pieņemt ne mūsu dāvanas, ne
mūsu lūgšanas, kamēr mēs šo pienākumu atstājam neizpildītu, ļaujot
skaudības, ļaunu aizdomu un greizsirdības indei ieperināties mūsu sirdīs
un sabojāt mūsu sadraudzību un laimi. Ak, cik daudz nelaimes būtu
aiztaupītas un cik daudz ļaunu domu apklusinātas, ja ticīgie ķertos pie
darba, kas pēc Kristus norādījuma jādara ļaunu domu un ļaunu vārdu
aizkavēšanai.
Nedaudzi paskaidrojoši vārdi pilnīgi varētu izmainīt cilvēku
uzskatus, kuru starpā radušās nesaskaņas un virsroku ņēmušas ļaunas
domas. Mēs nevaram paklausīt Dieva likumiem, ja nenoliekam malā visas
nesaskaņas, ja neļaujam Kristus Garam klusināt un ietekmēt mūsu sirdis.
Mūsu lūgšanas aizkavē mūsu lepnā sirds, mūsu atteikšanās atzīt kļūdas un
izlīdzināt nepareizos iespaidus.
Mums vajadzētu darīt visu mūsu spēkos esošo, lai noņemtu ikkatru
piedauzīšanās akmeni no mūsu kaimiņu vai brāļu takas. Mans dēls (Edson),
mācies piekāpties, cik vien tas tevim iespējams. Neļauj nepareiziem
priekšstatiem un aizvainotai sirdij apstādināt iespēju pieaugt pazemībā
un iejūtībā pret citiem. Sātans noteikti kārdinās šo cilvēku izprast
visu nepareizi un no kurmja rakumiem veidot kalnu. Cilvēks, kas viegli
apvainojas, pieķersies visāda veida nepareizām domām.
Kungs Jēzus devis īpašus norādījumus par to, kas jādara katram Viņa
„mazajam bērnam”. Kad mēs lūdzam „piedodi mums mūsu noziegumus, kā mēs
piedodam tiem, kas noziedzas pret mums”, vai mēs darām savu daļu, lai šī
lūgšana tiktu paklausīta?… Ja mūsu brālim kaut kas ir pret mums, mums
jāatstāj uz altāra dāvana, kuru mēs gribējām pienest Dievam, un
jāizlīdzinās ar brāli. Tad varam nākt un upurēt savu dāvanu. Šis ir
vienīgais ceļš, lai savās sirdīs saglabātu Dieva mieru. – Vēstule 12.
1903. g. 11. janv., Edsonam Vaitam.
[20]