„Gars saka skaidri, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības,
pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu
liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi apzīmēta” 1.
Timotejam 4:1-2.
Es saņēmu norādījumus, ka Kungs Savā bagātīgajā spēkā vairāk kā
pusgadsimtu ir pasargājis Savas vēstneses labo roku, lai tiktu
uzrakstīta patiesība, publicēšanai periodikā un grāmatās, kā Viņš man to
pavēlēja rakstīt. Bet kāpēc? Tas tādēļ, ja par to neuzrakstītu, ticības
celmlaužiem nomirstot, varētu rasties daudzi ticībā jaunu ļaudis, kas
reizēm kā patiesības vēstis pieņemtu mācības, kurās ietverti maldu
uzskati un bīstami izdomājumi. Reizēm tas, ko ļaudis sniedz kā „sevišķu
gaismu”, patiesībā ir viltīgi maldi, kas līdzīgi nezālēm, kuras, iesētas
starp kviešiem, uzdīgs un nesīs briesmīgus augļus. Tāda veida maldus
daži atbalstīs līdz pat šīs zemes vēstures noslēgumam.
Daži, pieņemdami maldīgas teorijas, cenšas tās pamatot ar manos
rakstos izteiktām patiesībām, kuras tie izmanto, izraudami no vispārējās
sakarības un savienojumā ar maldiem, tās sagroza. Šādi atkrišanas
sēklas, uzdīgdamas ātri izveidojas par spēcīgiem stādiem, tiek apņemtas
ar dažādām dārgām patiesībām kā dēstiem, un tādā veidā tiek panākts
varens iespaids viltus stādu patiesīguma aizstāvēšanai.
Tā tas bija ar atkrišanas mācībām grāmatā „Dzīvais templis” (Dž.H.
Kelloga izdota, kurā izteikti panteistiski uzskati). Viltīgi maldi šajā
grāmatā apņemti ar daudzām skaistām patiesībām… Valdzinošie sātana maldi
grauj uzticību patiesajiem ticības pīlāriem, kas pamatoti uz Bībeles
pierādījumiem. Patiesību atbalsta skaidrais – „Tā saka tas Kungs”. Bet
tur ieausti maldi un Raksti lietoti, izraujot tekstus no to dabīgās
sakarības, lai nopamatotu maldus, kas pieviltu, ja iespējams, pat
izredzētos…
Neļausim paiet dienām, pazaudējot dārgās izdevības meklēt Kungu no
visas sirds, no visa sava prāta, no visas savas dvēseles! Ja mēs
patiesību nepieņemsim mīlestībā, tad varam nonākt starp tiem, kas,
redzot brīnumdarbus, ko sātans darīs šajās pēdējās dienās, sāks tiem
ticēt. – Vēstule 136. 1906. g. 27. aprīlis, brāļiem Batleram, Danielsam
un Irvinam.
[127]