Izraugoties materiālu šai E. G. Vaitas Rīta sveicienu grāmatai, mēs
rīkojāmies pēc savādāka plāna. Mēs nemeklējām materiālus kādai centrālai
domai, bet izvēlējāmies tos uz labu laimi, kas vairāk saskanēja ar
Elenas Vaitas rakstiskajām vai mutiskajām vēstīm, kuras viņa sniedza
attiecīgajā kalendāra dienā. Šie raksti, kas parasti savstarpēji
sasaucas, izraudzīti no Elenas Vaitas četrdesmit sešiem darbības gadiem,
lai gan visumā viņa draudzei kalpoja septiņdesmit gadus. Tematu
izraudzīšana no padomus dodošām un ierosinošām vēstulēm, kā arī no viņas
svētrunām un rakstiem presē, deva mums iespēju šeit pasniegt plašu
jautājumu dažādību, kas mūs stiprinās ikdienas gaitās. Šāda pieeja paver
mums interesantu un lietderīgu iespēju dziļāk ielūkoties Dieva īpašās
vēstneses darbā. Piemēram, mums te atklājas viņas ieradums rakstīt
svarīgus padomus agri no rīta, kad citi nama iemītnieki vēl guļ. Tā tas
bija 1905. gadā. Jaunais gads bija tikai vienu stundu vecs, kad Elena
Vaita piecēlās, lai šajā svētdienas rītā, 1. janvārī, ietu uz savu
kabinetu un sāktu dienas darbu. Viņa tad rakstīja:
„Ir vēss rīts. Es iekūru uguni. Zemojos Kunga priekšā lūgšanā. Tik
daudzas lietas nospieda manu sirdi. Es lūdzu Kungu Jēzu, lai Viņš mani
vada un rāda, ko lai mans rakstāmrīks šorīt raksta…
Man vajadzīgs Lielais Palīgs, lai Viņš vadītu manas domas. Ko lai es
vispirms rakstu ar savu rakstāmrīku… Ak, kā es izjūtu vajadzību pēc
Svētā Gara vadības.” – Manuskripts 173; 1905.
Viņa atradās savā ērtajā Elmshavenas otrā stāva darba istabā, kuru
tik labi pazīst daudzi Septītās dienas adventisti. Šajā rītā Svētais
Gars vispirms vērsa viņas domas pie Okvudas (Oakwood) koledžas
studentiem, kuriem viņa uzrakstīja iedrošinošu vēsti uz četrām lapas
pusēm. Iepriekšējos gados viņa bija rakstījusi dažādās vietās un dažādos
apstākļos: savā Sannisaidas (Sunnyside) mājā, Kuranbongā, Austrālijā,
savā Centrālās izdevniecības nama otrā stāva darba istabā Bāzelē,
Šveicē, savā Heldsbergas mājā, koledžas tuvumā, Kalifornijas ziemeļos,
un savā mājā Betlkrīkā. Sākuma gados Betlkrīkā, kad viņas māja bija maza
un bieži pilna ar bērniem un viesiem, viņa rakstīja „Review and Herald”
kantora bibliotēkas kaktā.
Viņu rakstīt nekavēja pat ceļošana ar vilcienu, kuģi vai zirgu
pajūgu. Šīs grāmatas beigu daļā vairākos lasījumos būs sniegts īss,
vispārīgs viņas darbības un ceļojumu apraksts.
[7]
Darbības sākumā Elena Vaita savās publicētajās grāmatās iekļāva arī
atsevišķām personām sniegtos padomus, jo vienam cilvēkam domātie
brīdinājumi un norādījumi bieži ietver sevī arī citiem derīgus principus
un padomus (skat. Liecības 5. sēj. 658.-659. lpp.). Viņa nesaņēma
gaismu priekš katra atsevišķa cilvēka, kuram būtu vajadzīgs kāds padoms.
1905. gadā, tuvojoties savas vēstuļu rakstīšanas pārslogotās dzīves
noslēgumam, viņa kādā vēstulē izteicās: „Ar Dieva palīdzību es esmu
centusies rakstīt vēstules, kas var sniegt palīdzību ne tikai tiem, kam
tās adresētas, bet arī daudziem citiem, kuriem vajadzīga tāda pat
palīdzība.” – Vēstule 79. 1905. gadā.
Šādās vēstulēs pilnībā varēja būt apskatīta kāda svarīga vēsts, kas
domāta tieši adresētai personai, vai arī, ja tā bija domāta citiem
pazīstamiem cilvēkiem, tā varēja saturēt kādas jaunas atziņas vai
garīgas patiesības, kuru pamatā bija viņas daudzās, gadu gaitā saņemtās
atklāsmes. Šajos jaukajos lasījumos lielā mērā iekļauti izvilkumi no
tūkstošām tādām vēstulēm, kas glabājas Elenas Vaitas aktu vākos. Dažas
vēstules adresētas Vispasaules Savienības vadītājiem, dažas rakstītas
vietējo savienību vadošajiem darbiniekiem. Viena vēstule rakstīta rūpju
nomāktai mātei. Te izmantotas vēstules sanatoriju vadītājiem, ārstiem,
sevišķi kārdinātiem cilvēkiem, jauniešiem un svētajiem brieduma gados.
Ir arī vēstules saimnieciskajiem darbiniekiem un „Review and Herald”
redaktoriem. Dažas rakstītas pat viņas pašas dēliem, kuriem, tāpat kā
citiem Septītās dienas adventistiem, bija vajadzīgi padomi un
iedrošinājumi. Viena daļa vēstuļu rakstīta darbinieku sievām un
sievietēm-darbiniecēm.
Šajā sakopojumā ņemti izvilkumi gan no vispārējiem manuskriptiem, kur
aprakstīti dažādi apstākļi, gan viņas dienasgrāmatas un plašā ikdienas
sarakste. Te visur ir daudz garīgo pamācību, iedrošinājumu un
norādījumu. Stenogrāfiski uzrakstītās daudzās svētrunas tiek uzglabātas
kā E. G. Vaitas manuskripti. Visi šie avoti snieguši bagātīgu materiālu
šo lasījumu sējumam.
Dažādības dēļ neliels izvilkumu skaits ņemts no viņas periodiskajiem
rakstiem, kas vairāk kā sešdesmit gadu laikā parādījušies „Review and
Herald” un „Signs of the Times” izdevumos.
Izmantotie avoti norādīti katrā lasījumā, uzrādot kartotēkas nosaukumu
un tās personas uzvārdu, amatu un dzīves vietu, kurai vēsts adresēta.
Svētrunām un manuskriptiem sniegts kartotēkas apzīmējums un rakstīšanas
datums. Daudzi lasītāji vispirms iepazīsies ar šīm rindiņām, lai
izprastu šīs svētīšanās vēsts raksturu. Ja personas uzskati, kurai vēsts
adresēta, gadu gaitā mainījušies, jāatceras, ka šeit tā tiek aplūkota
ar tiem uzskatiem, kādi viņai bija, kad Elena Vaita rakstīja šo vēsti.
[8]
Ja kādai personai dotā vēsts, kuru Elena Vaita izraudzīja publicēšanai,
bija domāta tikai šim cilvēkam, vai arī bija ļoti konfidenciāla, viņa
darīja visu iespējamo, lai neatklātos attiecīgās personas identitāte.
Atceroties viņas rīcību, arī mēs šajā grāmatā dažos gadījumos nenosaucam
adresāta uzvārdu. Tomēr gadījumu vairākumā mēs sniedzam uzvārdu un
vietu nosaukumus, jo tas ļauj labāk izprast doto padomu. Tādi
paskaidrojumi vēstij piešķir papildus apgaismojumu, pārvēršot Rīta
sveicienus par dārgiem padomiem visa vecuma ļaudīm.
Bieži parādīsies sekojoši vārdi: Dr. Dž.H. Kellogs, kas ieņēma
Betlkrīkas sanatorijas medicīniskā darba vadītāja posteni; vecākie
sludinātāji G. I. Batlers (Buttler) un A. G. Danielss – Vispasaules
savienības vadītāji; G. B. Stārs (Starr) – evaņģēlists un sanatorijas
kapelāns; Dž. A. Berdens (Burden) – sanatorijas vadītājs Austrālijā un
Kalifornijā un V. S. Vaits, kas atbalstīja māti viņas darbā un ieņēma
vairākus svarīgus posteņus draudzē. Vairākas vēstules adresētas viņas
otrajam dēlam Edsonam Vaitam vai Edsonam un Emmai pēc viņu laulībām
1870. gadā. Dažas jaunlaulātiem padomu sniedzošas ļoti skaistas vēstis
rakstītas Edsonam un Emmai viņu laulības dzīves sākumā. Edsona karjera
noveda viņu pie izdevniecības vadītāja pienākumiem, dziesmu
sarakstīšanas un publicēšanas, sabatskolas vadības un beidzot pie
misijas darba uzsākšanas Dienvidu štatos starp melnādainajiem.
Kādos trijos vai četros gadījumos rindkopas ir pārkārtotas, lai
noslēgums būtu skaidrāks un iespaidīgāks. Citādi rindkopu secība grāmatā
ir tāda pati kā Elenas Vaitas rokrakstos.
Mēs lūdzam Dievu, lai šī grāmata palīdzētu veikt katras dienas
uzdevumu ar pieaugošu pateicību par Kunga neiztrūkstošo žēlastību un
pamudinātu uz jaunu apņemšanos dzīvot saskaņā ar Viņa prātu, lai mēs
reiz visi kopā varētu stāvēt Kristāljūras krastmalā Debesīs.
Elenas G. Vaitas mantojuma pārvaldnieku komiteja, Vašingtona (Washington, D.C.).
[9]