„(..) Kristus, vienreiz upurēts daudz laužu grēkus atņemt (..), tiks otrreiz redzams bez grēka par pestīšanu tiem, kas Viņu gaida”. Ebr. 9:28.
Kristus pirmās nākšanas laikā Svētās Pilsētas priesteriem un rakstu mācītājiem, kuriem bija uzticēti svētie Dieva vārdi, vajadzēja ievērot laika zīmes un pasludināt Apsolītā nākšanu. Mihas pravietojumi norādīja Viņa dzimšanas vietu, bet Daniels pavēstīja ierašanās laiku. Dievs bija uzticējis šos pravietojumus jūdu vadoņiem; ja viņi tos nezināja un nepasludināja tautai, ka Mesijas nākšana ir tuvu, tas bija nepiedodami. Viņu nezināšana bija noziedzīgas nevērības sekas.
Visiem ļaudīm vajadzēja būt nomodā un gaidīt, lai viņi būtu pirmo Pasaules Pestītāja apsveicēju vidū. Bet, ak, Bētlemē divi noguruši ceļinieki no Nācaretes pakalniem izstaigā šauro ielu visā garumā līdz pat pilsētas austrumu nomalei, velti meklēdami atdusas vietu un naktsmājas. Nevienas durvis neveras, lai viņus uzņemtu. Necilā būdā, kas bija domāta lopiem, viņi beidzot atrod patvērumu, un šeit piedzimst Pasaules Pestītājs. (..)
Nekas neliecina, ka Kristus tiek gaidīts un kāds gatavotos uzņemt Dzīvības Kungu. Apmulsis Debesu sūtnis gatavojas atgriezties Debesīs ar šo apkaunojošo ziņu, bet pamana dažus ganus, kas naktī sarga savus ganāmpulkus; viņi lūkojas zvaigžņotajās debesīs un domās kavējas pie apsolījuma, ka uz zemi nāks Mesija, jo viņu sirdis ilgojas pēc Pasaules Pestītāja ierašanās. Viņi ir gatavi saņemt Debesu vēsti. Tad pēkšņi parādās Kunga eņģelis, pasludinot labo vēsti par lielo prieku. (..)
Kādu gan mācību ietver šis brīnišķais stāsts par Bētlemi! Kā tas norāj mūsu neticību, iedomību un pašapmierinātību! Kā tas mūs brīdina, lai savā noziedzīgajā vienaldzībā mēs neatstātu bez ievērības laika zīmes un tāpēc nezinātu dienu, kad pie mums atnāks Mesija.