Pirmā Sabata naktī, ko pavadījām Ņūkāslas sanāksmē, sapnī man šķita, ka es uz sanākušajiem ļaudīm runāju par Gara saņemšanas lielo nozīmi. Tā bija mana darba nasta – lai cilvēku sirds atvērtos Svētajam Garam. Reiz Kristus saviem mācekļiem sacīja: “Man vēl daudz kas jums sakāms, bet jūs to tagad nespējat panest.” Jēzu kavēja viņu ierobežotā izpratne. Viņš nevarēja tiem atklāt visu patiesību, lai cik ļoti to ilgojās, jo, kamēr šo vīru sirds bija noslēgtas, būtu veltīgi censties to darīt. Lai pilnībā saprastu Kristus mācības, tiem vispirms vajadzēja saņemt Garu. Tāpēc viņš sacīja: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, Tas jums mācīs visas lietas un atgādinās visu, ko Es jums esmu sacījis.”
Manā sapnī pie ievērojamas celtnes durvīm stāvēja sargs un katram, kas gribēja ieiet, jautāja: “Vai tu Svēto Garu esi saņēmis?” Viņa rokā bija mērlente, un ēkā tika ielaisti tikai ļoti, ļoti nedaudzi. “Jūsu cilvēciskais lielums nav nekas,” viņš sacīja, “bet, ja jūs, atbilstoši saņemtajai atzīšanai, esat sasnieguši pilnīgu vīra augumu Kristū Jēzū, tad jūs aicinās līdz ar Kristu sēdēt [110] Jēra kāzu mielastā, un visos mūžības laikmetos jūs nekad nebeigsiet iepazīties ar jaunām, jums sagatavotām šī mielasta svētībām.
Jūs savās acīs varat būt lieli un labi attīstīti, bet jūs nevarat te ieiet. Šeit nevar iekļūt neviens, kurš ir tikai kā pieaudzis bērns, kura rīcība, ieradumi un rakstura iezīmes atbilst bērnam. Ja jūs esat barojuši aizdomas, kritikas garu, dusmas un augstprātību, tad jūs šeit nevar ielaist. Visiem, kuri ieiet pa šīm durvīm, ir Debesu austuvēs darinātas kāzu drēbes. Tie, kuri pieraduši meklēt kļūdas citu raksturā, ar savu kroplumu dara nelaimīgas citas ģimenes un novērš dvēseles no patiesības pie izdomātām pasakām. Jūsu aizspriedumu raugs, jūsu uzticības trūkums un apsūdzību spēks aizslēdz šīs celtnes ieejas durvis. Pa tām nevar ieiet neviens, kurš varētu sagandēt tur dzīvojošo laimi, iznīcinot viņu savstarpējo uzticību. Jūs nevarat pievienoties laimīgajai ciltij Debesu pagalmos, jo Es no viņu acīm esmu noslaucījis visas asaras. Jūs nekad neredzēsiet Ķēniņu viņa skaistumā, ja paši nepārstāvēsiet Viņa raksturu.
Kad jūs atsacīsities no savas gribas un savas gudrības un mācīsities no Kristus, tad atradīsiet ieeju Dieva valstībā. Kungs prasa pilnīgu, bezierunu nodošanos. Atvēliet savu dzīvi Viņam, lai Viņš to kārto un veido! Uzņemieties Viņa jūgu! Ļaujiet, lai Viņš jūs vada un pamāca! Saprotiet, ka, nekļūstot kā mazam bērnam, jums nekad nebūs iespējams nonākt Debesu valstībā.
Palikt Kristū nozīmē izvēlēties vienīgi Viņa raksturu, tā, lai Viņa intereses kļūtu par jūsu interesēm. Palikt Viņā nozīmē būt tādam, kādu Viņš jūs vēlas redzēt, un darīt vienīgi to, ko Viņš grib. Tie ir mācekļiem domātie nosacījumi, un, ja jūs tiem nepakļausities, tad nekad neatradīsiet dusu. Dusa ir Kristū; bez Viņa tā nav iespējama.
Jūs atradīsiet atvieglojumu tieši tajā brīdi, kad Viņa jūgs tiks pielaikots jūsu kaklam. Tad būs iespējams veikt visgrūtāko garīgo darbu un panest vissmagākās nastas, jo Kungs piešķirs spēku un spējas, kā arī [111] prieku šī darba veikšanai. Atcerieties galveno: “Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.” (Mat. 11:29) Kas ir Tas, kas to saka? – Vai ne Debesu Majestāte, Godības Ķēniņš? Viņš vēlas, lai jūsu izpratne garīgajās lietās tiktu attīrīta no savtības sārņiem, no negodīgas rīcības traipiem un no rupjās, nelīdzjūtīgās cilvēciskās dabas izpausmēm. Jums nepieciešami iekšēji, cēlāki piedzīvojumi. Paliekot Kristū, jums jāpieaug žēlastībā. Atgriezušies jūs tad vairs nebūsiet par kavēkli, bet varēsiet stiprināt savus brāļus.”
Es redzēju, ka pēc tam, kad šie vārdi bija izteikti, daži skumji novērsās un sajaucās ar zobgaļiem. Citi ar asarām, sirdī pilnīgi salauzti, atzinās savā netaisnībā tiem, kurus bija sāpinājuši un ievainojuši. Viņi nedomāja par savas cieņas saglabāšanu, bet katrā solī jautāja: “Kas man jādara, lai es tiktu glābts?” (Ap.d. 16:30) Un atbilde bija: “Nožēlojiet un atgriezieties, lai jūsu grēki jau iepriekš tiek nodoti tiesā un izdzēsti!” Vēl tika teikti vārdi, kas norāja garīgo lepnumu, jo Dievs to necieš. Tas nav savienojams ar Viņa Vārdu un mūsu ticības apliecību. Meklējiet Kungu, jūs visi, kas esat Viņa sludinātāji! Meklējiet Viņu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš tuvu! “Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis – savas domas, un lai atgriežas pie Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, – un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” (Jes. 55:7)
Kad es par šiem principiem Sabata sanāksmē runāju uz ļaudīm, šķiet, visi sajuta, ka ar vājā darbarīka lūpām ir runājis Kungs. [The Review and Herald, April 11, 1899]
Ir pienācis laiks, kad mēs drīkstam sagaidīt, ka Kungs mūsu labā darīs lielas lietas. Mūsu pūles nedrīkst mazināties vai kļūt vājākas. Mums jāpieaug žēlastībā un vairāk jāiepazīstas ar Kungu. Pirms tiks pabeigts darbs un apzīmogoti visi Dieva ļaudis, pār mums izliesies Svētais Gars. Mūsu vidū uzturēsies Debesu eņģeļi. Tagad ir laiks sagatavoties Debesīm, kad jādzīvo pilnīgā paklausībā visām Dieva pavēlēm. [Letter 30, 1907] [112]