Grupā, kas, pieņemot arvien pieaugošo gaismu, turpināja virzīties uz priekšu, sākumā bija pavisam maz ticīgo. 1846. gadā viņu skaits pieauga līdz piecdesmit cilvēkiem.
Otrajā grupā, kas neticēja pravietojuma piepildījumam 1844. gadā, bija apmēram trīsdesmit tūkstoši. Šīs grupas vadītāji 1845. gadā Elbani, Ņujorkas štatā, no 29. aprīļa līdz 1. maijam noturēja sanāksmi. Sanāksmē tie atklāja savu ieņemto nostāju. Viņi uzstājās ar brīdinājumiem pret tiem, kas, pēc viņu vārdiem, pretendē uz „īpašu gaismu”, māca „jūdu pasakas” un izvirza „jaunus kritērijus”. (Advent Herald, 14. majs,1845) Viņi aizvēra durvis gaismai Pravieša gara dāvanai un patiesībai par Sabatu. Tie uzskatīja, ka pravietojums par 2300 dienām 1844. gadā nav piepildījies un atlika to uz nenoteiktu laiku nākotnē. Tika nozīmēti dažādi laiki, taču nekas nenotika. Šie ļaudis, kurus savstarpēji vienoja cerība uz Kunga atnākšanu, sadalījās vairākās brīvu uzskatu grupās ar atšķirīgu izpratni īpašos doktrinālos jautājumos. Drīz vien dažas no šīm grupām pilnīgi izira. Pārējie noorganizēja Adventistu kristiešu draudzi, kura šajā grāmatā tiek saukti par „pirmās nedēļas dienas adventistiem” vai „vārda adventistiem”. (1)