Sakarā ar jaunajām iespējām un pieaugošo cilvēku skaitu, kas pieņēma trīskārtīgo eņģeļu vēsti, mūsu vidū parādījās ļaudis ar svešiem uzskatiem. Ja tie netiktu apturēti, tad viss darbs būtu lielā mērā sabojāts. Elenas Vaitas atklāsme, kuru viņa saņēma 1850. gada 24. novembrī, ticīgos no jauna pārliecināja, ka Dievs savu tautu nav atstājis. Lūk, ko viņa rakstīja: „Es redzēju, cik varens un svēts ir Dievs. Eņģelis sacīja: „Esiet nevainojami Viņa priekšā, jo Viņš ir liels un augstu godājams. Viņa slava un godība piepilda templi.” Es vēroju, cik pilnīga kārtība valda Debesīs un dzirdēju eņģeli sakām: „Skatieties, lai Kristus jūs varētu vadīt, sekojiet Viņam, sekojiet pilnīgā saskaņā, visu labi pārdomājot!” un tad (31) eņģelis vēlreiz piebilda: „Atcerieties, cik pilnīga, cik brīnišķīga kārtība valda Debesīs; centieties to atdarināt!”” (Manuskripts Nr. 11, 1850)
Lai saprastu Evaņģēlija darba vajadzības un nepieciešamo kārtību, ticīgajiem bija vajadzīgs zināms laiks. Pieredze protestantu baznīcās, no kurām tie bija šķīrušies, mudināja uz piesardzību. Bailes no formālisma atturēja no jebkādas organizācijas, taču praktiskās vajadzības kļuva arvien acīmredzamākas un nomācošākas. Pēc 1850. gadā saņemtās atklāsmes pagāja desmit gadi, līdz beidzot tika izstrādāts sīkāks draudzes organizācijas plāns. Bez šaubām, uz to vispirms pamudināja grāmatas „Piedzīvojumi un atklāsmes” pielikumā ievietotā nodaļa ar nosaukumu „Draudzes kārtība”. Šajā izdevumā tā lasāma 97-104.lpp.
Strauji attīstoties literatūras darbam 1860. gados tika izraudzīts draudzes nosaukums. Daži sākumā domāja, ka labākais variants būtu „Dieva draudze”, bet pēc tam pārliecinājās, ka draudzes nosaukumā noteikti vajadzētu ietvert draudzes raksturīgāko atšķirību mācības ziņā. Beidzot piekrita nosaukumam „Septītās dienas adventisti”. Jau nākamajā gadā, atsevišķas ticīgo grupas Mičiganas štatā apvienojās izveidojot nelielas draudzes, kuras, savukārt, nodibināja draudžu savienību. Pēc tam, 1863. gadā, tika noorganizēta „Septītās dienas adventistu Ģeneralkonference”. Tas notika apmēram piecus gadus pēc grāmatas „Piedzīvojumi un atklāsmes” publicēšanas pilnā apjomā.