Turpinājumā Elena Vaita stāsta par divām adventistu grupām un viņu izturēšanos pēc 1844. gada 22. oktobra vilšanās: „Pēc 1844. gada sekoja lielu pārbaudījumu periods visiem, kas vēl joprojām palika uzticīgi adventes ticībai. Patiesā stāvokļa noskaidrošanai tiem palīdzēja gaisma, kas viņu domas vadīja uz Debesu svētnīcu. Daži atteicās no agrākās ticības pravietisko periodu aprēķiniem un adventes kustību pavadošo Svētā Gara vareno iespaidu, piedēvēja cilvēciskiem vai sātaniskiem spēkiem. Taču neskatoties uz to, citi stingri turējās pie pārliecības, ka pagātnes piedzīvojumos viņus vadījis Kungs. Turpinot gaidīt, paliekot nomodā un lūdzot Dievu, lai uzzinātu Viņa prātu, tie ieraudzīja, ka viņu lielais Augstais Priesteris ir stājies citā kalpošanas darbā. Ticībā Tam sekojot, tie tika vadīti tā, ka varēja izprast arī draudzes pēdējo uzdevumu. Viņi ieguva skaidrāku skatu uz pirmo un otro eņģeļa vēsti un tika sagatavoti saņemt un pasludināt pasaulei Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā izteikto trešā eņģeļa svinīgo brīdinājumu.” (Turpat, 431,432.lpp.)
Daži paskaidrojumi par „aizvērtām” un „atvērtām” durvīm ietverti arī šajā grāmatā, no 42. līdz 45. lappusei. Tie kļūst skaidri vienīgi tā laika adventistu piedzīvojumu gaismā. (30)
Nepagāja ilgs laiks, kad pēc piedzīvotās vilšanās, adventistu celmlauži saprata, ka bez tiem, kas ar savu atteikšanos no gaismas aizvēra sev žēlastības durvis, ir daudzi, kas par vēsti vispār neko nebija dzirdējuši un tāpēc nevarēja to atraidīt. Tādiem atpestīšanas piedāvājums vēl varēja sniegt lielu labumu. 1850. gadu sākumā šis jautājums jau bija pilnīgi skaidrs. Arī iespējas trīs eņģeļu nestās vēsts sludināšanai ievērojami paplašinājās, jo arvien vairāk mazinājās aizspriedumi. Atceroties piedzīvojumus pēc rūgtās vilšanās, Elena Vaita rakstīja: ”Neticīgos tajā laikā bija gandrīz neiespējami aizsniegt. 1844. gada vilšanās aptumšoja daudzu prātu, tā ka tie par šiem jautājumiem mūsu paskaidrojumus pat nevēlējās uzklausīt.” (Review and Herald, 1883. g. 20. nov.) Taču jau 1851. gadā vecākais sludinātājs Vaits ziņoja: „Tagad durvis patiesības sludināšanai ir atvērtas gandrīz visur, un daudzi labprāt lasa mūsu literatūru, kaut gan vēl nesen neizrādīja nekādu interesi.” (Review and Herald, 1851. g. 19. aug.)