Domājot par īpašo centību un pūlēm, kas bija raksturīgas adventes vēsts pasludināšanai 1844. gada vasarā, kustības celmlauži sevi saskatīja kā dalībniekus Kristus stāstītajā līdzībā par desmit jaunavām, kas uzrakstīta Mateja evaņģēlija 25. nodaļā. Tur tiek ziņots par kavēšanās laiku, kas seko saucienam „Redzi, līgavainis nāk, izejiet ārā viņam pretī!” Šo aicinājumu parasti apzīmē kā „Pusnakts saucienu”. Atklāsmē tas Elenai Vaitai tika attēlots ar spožu gaismu adventistu ceļa sākumā, un vēsts nesēji šajā līdzībā izlasīja, ka tie, kas bija gatavi, iegāja ar Līgavaini kāzās un „durvis aizslēdza”. (Mat.25:10) No tā viņi secināja, ka 1844. gada 22. oktobrī ir aizvērušās žēlastības durvis tiem, kas atmeta ar tādu spēku un vērienu sludināto adventes vēsti. Dažus gadus vēlāk Elena Vaita par to rakstīja: „Pēc tam, kad bija pagājis laiks, kurā gaidīja ierodamies Pestītāju, viņi joprojām domāja, ka Kunga nākšana ir tuvu. Viņi uzskatīja, ka ir sasnieguši svarīgu krīzes punktu, kad Kristus starpnieka darbs Dieva priekšā cilvēku labā jau pabeigts. Tiem šķita, ka Bībele norāda uz cilvēces pārbaudes laika beigām īsi pirms Kunga patiesās nākšanas debesu padebešos. Likās, ka par to runā teksti, (28) kas stāsta par laiku, kad daudzi meklēs, klaudzinās un sauks pie žēlastības durvīm, bet tās netiks atvērtas. Tādēļ viņiem radās jautājums, vai datums, kurā tie gaidīja Kristus nākšanu, drīzāk neiezīmē tieši pirms Viņa atnākšanas esošā laika posma iesākumu. Pasludinājuši brīdinājumu par tiesas tuvumu, viņi pieņēma, ka pasaules labā veicamais darbs ir padarīts, un tādēļ tos vairs neinteresēja grēcinieku glābšana. Turklāt neticīgo bezkaunīgā un zaimojošā smiešanās viņiem šķita vēl viens pierādījums, ka Dieva Gars ir atrauts no Viņa žēlastības atmetējiem. Tas viss nostiprināja pārliecību, ka pārbaudes laiks ir beidzies vai, kā toreiz mēdza teikt – „žēlastības durvis aizslēgtas”. (Lielā cīņa, 429.lpp.)
Tālāk Elena Vaita paskaidro, kā šis jautājums kļuva arvien saprotamāks: „Bet līdz ar svētnīcas jautājuma izpētīšanu nāca skaidrāka gaisma. Tagad viņi saprata, ka doma par 2300 dienu noslēgumu 1844. gadā un līdz ar to pastāvošo krīzi ir pareiza. Bet, kaut arī tā bija patiesība, ka cerību un žēlastības durvis, pa kurām cilvēki astoņpadsmit gadsimtus bija atraduši pieeju Dievam, tagad tika aizdarītas, tomēr atvērās citas durvis, un grēku piedošana cilvēkiem vēl tika piedāvāta. Kristum aizlūdzot Vissvētākajā vietā, viena Viņa kalpošanas daļa bija beigusies, bet tikai tāpēc, lai dotu vietu otrai. Vēl joprojām bija „atvērtas durvis” uz Debesu svētnīcu, kur grēcinieku labā kalpoja pats Kristus.
Tad kļuva skaidrs, ko nozīmē Kristus vārdi Atklāsmes grāmatā, kas adresēti draudzei tieši šajā laikā: „Tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver. Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā (29) esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt.” (Atkl. 3:7,8) Kas ticībā sekos Jēzum lielajā salīdzināšanas darbā, tie saņems Viņa – Vidutāja svētības, kamēr tie, kas gaismu par šo kalpošanas darbu atraida, negūs no tā nekādu labumu.” (Turpat, 429,430.lpp.)