Jēzus saviem sekotājiem nedod nekādu cerību ne uz laicīgo godību vai valstību, ne arī uz dzīvi, brīvu no kārdināšanām, bet gan sniedz viņiem priekštiesību iet kopā ar savu Kungu pašaizliegšanās ceļu, panesot zaimus no pasaules, kas Viņu nepazīst.
Viņam, kas bija nācis glābt zudušo pasauli, pretī stāvēja Dieva un cilvēku ienaidnieka apvienotie spēki. Nežēlīgā sazvērestībā ļauni cilvēki un eņģeļi nostājās pret miera Lielkungu. Lai gan katrs Viņa vārds un rīcība pauda dievišķu līdzjūtību, tomēr Viņa nelīdzināšanās pasaulei aizdedzināja rūgtāko naidu. Viņš sacēla spēcīgāko ienaida pretestību, tāpēc ka nepadevās nevienai cilvēcīgās dabas tieksmei. Tā klājās visiem, kas grib dzīvot Jēzū Kristū. Starp taisnību un grēku, mīlestību un ienaidu, patiesību un viltu pastāv nepārtraukta cīņa. Kas savā dzīvē atklāj Kristus mīlestību un svētuma skaistumu, tas sātanam atņem viņa pavalstniekus, un tādēļ ļaunuma lielkungs saceļas pret to. Zaimus un vajāšanas sastop visi, kas piepildīti ar Kristus Garu. Vajāšanu veids ar laiku var mainīties, bet to pamats un būtība ir tā pati, kas, sākot no Ābela dienām, nonāvēja Dieva izredzētos.
Tiklīdz cilvēki sāk dzīvot saskaņā ar Dievu, tie redz, ka naids pret krustu nav mazinājies. [30] Valdības, varas un ļaunie gari pastiprināti bruņojas pret visiem, kas pakļaujas debesu likumiem. Tāpēc vajāšanas Kristus mācekļiem sagādā nevis bēdas, bet prieku, jo tas ir pierādījums, ka viņi seko sava Kunga pēdās.
Kungs neapsola savai tautai, ka tā būs brīva no grūtībām un pārbaudījumiem, bet apsola tai daudz ko labāku. Viņš sacīja: "Cik ilgi tu dzīvo, tik ilgi lai tev ir miers!" (5. Mozus 33:25). "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." (2. Kor. 12:9). Kam Kristus dēļ būs jāiet cauri uguns karstumam, tam Viņš stāvēs klāt kā trim uzticīgajiem jaunekļiem Bābelē. Cilvēks, kas mīl savu Pestītāju, priecāsies par katru izdevību dalīties ar Viņu zaimos un pazemojumos. Mīlestība uz Kungu atvieglo ciešanas Viņa dēļ.
Visos laikos sātans ir vajājis Dieva ļaudis. Viņš tos ir mocījis un nāvējis, bet mirstot viņi palika uzvarētāji. Nelokāmā uzticībā viņi pierādīja, ka ar tiem ir kāds varenāks par sātanu. Viņš varēja spīdzināt un nonāvēt miesu, bet nevarēja aizskart dzīvību, kas ar Kristu bija apslēpta Dievā. Viņš varēja tos ieslodzīt cietuma mūros, bet nevarēja saistīt viņu garu. Ieslodzītais, skatoties pāri pašreizējai tumsai uz godību, varēja sacīt: "Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums." (Rom. 8:18). "Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību." (2. Kor. 4:17).
Bēdās un vajāšanās izredzētajiem atklājas Dieva raksturs un godība. [31] Viņa tauta, pasaules nīsta un vajāta, tiek audzināta Kristus skolā. Tā iet šauro ceļu še, virs zemes, tiek šķīstīta bēdu uguns ceplī, seko Kungam caur smagām cīņām, vingrinās pašaizliedzībā un izbauda smagus, rūgtus piedzīvojumus, bet caur visu šo Dieva tauta nāk pie atziņas, cik briesmīgs ir grēks, un mācās bīties no tā. Tādēļ, ka tai ir daļa pie Kristus ciešanām, tā ņems dalību pie Kristus godības. Kādā atklāsmē pravietis redzēja Dieva tautas uzvaru. Viņš saka: "Un es redzēju tādu kā kristāla jūru, sajauktu ar uguni; tie, kas bija uzvaru guvuši pār zvēru, viņa tēlu un viņa vārda skaitli, stāvēja pie kristāla jūras ar Dieva koklēm rokās. Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu, sacīdami: Lieli un brīnišķīgi ir tavi darbi, Kungs Dievs, visuvaldītāj; taisni un patiesi tavi ceļi, tautu ķēniņ!" (Atkl. 15:2,3). "Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. Tāpēc tie ir Dieva goda krēsla priekšā un kalpo Viņam dienām un naktīm Viņa namā, un tas, kas sēd goda krēslā, mājos pie viņiem" (Atkl. 7:14,15).