Cilvēcīgā sirds no dabas ir auksta, tumša, bez žēlastības, un mīlestības. Kad atklājas žēlastības un piedošanas gars, tas nenotiek viņa paša, bet gan Dieva Gara darbības dēļ, kas viņā ieplūst. [22] "Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis."(1. Jāņa 4:19).
Dievs ir visas žēlastības Avots. "Viņa Vārds ir žēlastīgs un žēlīgs." (2. Mozus 34:6, vācu tulk.). Viņš neizturas pret mums pēc mūsu nopelna, Viņš nejautā, vai esam Viņa mīlestības vērti, bet izlej pār mums savas mīlestības bagātību un tādā veidā dara mūs cienīgus. Viņš nav atriebības kārs, un Viņš negrib sodīt, bet atpestīt, pat paredzētā bardzība ir tikai kritušo pestīšanai. Viņš karsti ilgojas remdēt cilvēces ciešanas un liet balzamu viņas vātīs. Tā ir patiesība, ka Dievs nevienu vainīgo neatstāj nesodītu (2. Mozus 34:7), bet Viņš grib deldēt grēkus.
Žēlsirdīgie ir dievišķās dabas līdzdalībnieki, un Dieva mīlestība izplūst caur viņiem. To sirdis ir saskaņā ar nebeidzamo mīlestību, tādēļ viņi cenšas glābt, bet ne pazudināt. Kunga iemājošana sirdī ir līdzīga neizsīkstošam avotam — kur Viņš iemājo, tur sirdis pārplūst labdarībā.
Ja kristietim palīdzību lūdz nelaimīgie, kārdinātie, grēka un neticības upuri, tad viņš nejautā: "Vai esat tā vērti?" — bet gan: "Kā es varu viņiem palīdzēt?" Visnelaimīgākajā un atstumtākajā cilvēkā viņš redz dvēseli, par kuru Kristus miris un par kuru Dievs liek rūpēties saviem bērniem.
Žēlsirdīgi ir tie, kuri ir līdzjūtīgi pret nabagiem, cietējiem un nospiestiem. [23] Ījabs saka: "Es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma. Svētības vārdi no tā mutes, kas šķita pazudis esam, atskanēja man pretī, un atraitnes sirdī es atkal atjaunoju līksmi. Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvas sega mani pušķoja mans taisnīgums. Aklam es biju acis, un kājas es biju klibajam. Apspiestajam es biju tēvs, un es uzklausīju sūdzības no tādiem, kurus es nemaz nepazinu, un centos viņiem pēc sirdsapziņas palīdzēt."(Ījaba 29:12-16).
Daudziem dzīve ir grūta cīņa. Viņi sajūt savu nepilnību, ir noskumuši un neticīgi un nekad neatrod, par ko vajadzētu sajusties pateicīgiem. Tādiem laipns vārds, līdzjūtīgs skatiens vai līdzjūtības izpausme bieži ir kā auksta ūdens malks izslāpušam. Parādītā līdzjūtība un laipnība atvieglos nastu, kas tik smagi guļ uz viņu nogurušajiem pleciem. Katrs vārds, katrs darbs, kurā izpaužas nesavtīga mīlestība, ir Kristus mīlestības izpausme kritušajai cilvēcei.
Žēlsirdīgie "dabūs žēlastību". "Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un kas bagātīgi veldzē citus, kļūs arī pats veldzēts." (Sal. pam. 11:25). Salds miers mājo līdzjūtīgā dvēselē un kluss apmierinājums to dzīvē, kas, citiem labu darot, aizmirst sevi. Svētais Gars, kas mājo dvēselē un parādās darbos, mīkstina cietās sirdis un modina pretmīlestību un maigumu. Ko sējam, to pļaujam. „Svētīgs, kas rūpējas par grūtdieni! Tas Kungs viņu izglābs ļaunā dienā. [24] Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, lai viņam labi klātos viņa zemē un to nenodotu viņa ienaidnieku ļaunajam prātam." (Ps. 41:2,3).
Cilvēks, kas savu dzīvi nodevis Dievam, kalpojot Viņa bērniem, ir saistīts ar To, kura rīcībā ir visi pasaules līdzekļi. Negrozāmi apsolījumi kā zelta ķēde viņa dzīvi saista ar Dievu. Kungs viņu neatstās nelaimē un bēdu stundā. "Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc savas godības pilnās bagātības Kristu Jēzū." (Filip. 4:19). Pēdējā bēdu stundā žēlsirdīgie atradīs patvērumu līdzjūtīgā Pestītāja žēlastībā un tiks uzņemti mūžīgajos mājokļos.