Nogurušais ceļinieks, kas steidzas, lai pirms saules rieta ieietu pilsētā, nedrīkstēja nekur apstāties. Visas viņa domas bija pievērstas vienam mērķim — ieiešanai pa vārtiem. Jēzus teica, ka tāda pati cenšanās uz nosprausto mērķi nepieciešama kristiešu dzīvē. Es jums atklāju rakstura godību, kura ir manas valstības īstā godība. Tā nesola jums zemes varu, un tomēr tā ir jūsu karstāko ilgu un lielāko pūļu vērta. Es jūs neaicinu cīņai par varu lielā pasaules valstī, bet tāpēc nedomājiet, ka jums nebūs jācīnās sadursmēs un jāsasniedz uzvaras. Es jūs aicinu cīnīties ieiet Manā garīgajā valstībā.
Kristieša dzīve ir cīņa un ceļojums. Bet uzvaras netiek iegūtas ar cilvēku spēkiem, jo kaujas lauks ir katra cilvēka sirds. Vislielākā cīņa, kāda jebkad ir bijusi, ir paša "es" pakļaušana Dieva gribai, sirds padošanās mīlestības augstākajai varai. Vecā daba, kas dzimusi no asinīm un miesas gribas, nevar iemantot Dieva valstību. Ir jāatsakās no vecajiem ceļiem, no visām iedzimtajām ļaunajām tieksmēm un sliktajiem ieradumiem.
Tas, kas nolēmis ieiet garīgajā valstībā, ievēros, ka pret viņu vēršas visi neapvaldītās dabas spēki un grēki, kurus izmanto tumsas valstības iemītnieki. [142] Egoisms un lepnums sacelsies pret visu, kas tos atmaskos kā grēkus. Mēs paši saviem spēkiem nevarēsim pārvarēt šīs ļaunās tieksmes un iekāres, kas cenšas valdīt pār mums. Mēs arī nevaram stāvēt pretī spēcīgajam ienaidniekam, kas mūs tur savā verdzībā. Vienīgi Kungs mums spēj dāvināt uzvaru. Viņš vēlas, lai mēs paši valdītu pār sevi, pār savu gribu un tieksmēm, tomēr bez mūsu piekrišanas un līdzdalības Viņš nevar darboties pie mums. Dieva Gars darbojas ar cilvēkiem dāvāto spēku un spēju starpniecību. Mūsu gribasspēkam jādarbojas savienībā ar Dieva spēku.
Tomēr uzvara nav sasniedzama bez nopietnas lūgšanas un pazemības uz katra soļa. Mūsu personīgā griba netiek piespiesta savienoties ar debesu spēkiem, tai brīvi jāpakļaujas Dieva gribai. Pat ja būtu iespējams jums ar varu uzspiest simts reižu lielāku Dieva Gara iespaidu, tas tomēr nepadarītu jūs par patiesu kristieti, nepadarītu jūs derīgu debesīm un nesalauztu ienaidnieka cietoksni. Personīgajai gribai jānostājas Dieva gribas pusē. Jūs paši saviem spēkiem nespējat pakļaut savus mērķus, vēlmes un ilgas Dieva gribai, bet ja jūs vēlaties to gribēt, tad Dievs padarīs šo darbu jūsu vietā, pat ja jāapgāž "prātojumi un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un jāuzvar visi prāti, lai tie ir Kristum paklausīgi" (2. Kor. 10:5). Tad jūs gādāsiet "ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas" (Fil. 2:12,13). [143]
Daudzus pievelk Kristus skaistums un Debesu godība, bet viņi atkāpjas no noteikumiem, vienīgi kurus ievērojot, tie var sasniegt šo godību. Pa plato ceļu iet daudzi, kuri nav pilnībā apmierināti ar izvēlēto taku. Viņi ilgojas salauzt grēka verdzības važas un cenšas pašu spēkiem pretoties grēcīgajiem ieradumiem. Tie raugās uz šauro ceļu un vārtiem, bet viņu egoistiskās tieksmes, mīlestība uz pasauli, lepnums un neapvaldītā godkāre uzceļ starp viņiem un Pestītāju nepārvaramu barjeru. Atteikšanās no savas gribas, no visām ļaunajām tieksmēm prasa lielu upuri, no kura daudzi baidās un kura priekšā atkāpjas. "Daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs." (Lūkas 13:24). Viņi ilgojas pēc labā, pieliek pūles tā sasniegšanai, bet neizvēlas to, viņi nav nosprauduši sev mērķi iegūt to par visu lietu upurēšanas cenu.
Vienīgā cerība uz uzvaru iespējama tad, ja savu gribu pakļaujam Dieva gribai un ik stundu dienu no dienas saskaņojam savu dzīvi un darbību ar Viņa gribu. Mēs nevaram palikt tādi, kādi pašreiz esam, un tomēr ieiet Dieva valstībā. Ja kādreiz sasniegsim svētumu, tad tikai, atsakoties no personīgā "es" un pieņemot Kaistus prātu. Lepnība un iedomība mums jāsit krustā. Vai mēs vēlamies maksāt to, ko no mums prasa? Vai vēlamies, lai mūsu griba būtu pilnīgā saskaņā ar Dieva gribu? Tikai tad, kad to vēlamies, Dieva pārveidojošā žēlastība var atklāties mūsu dzīvēs.
Cīņa, kura mums jāuzņemas, ir mūsu ticības cīņa. [144] "Par to arī es cīnos, strādādams Viņa varā, kas manī darbojas ar spēku," saka apustulis Pāvils (Kol. 1:29).
Jēkabs krīzes brīdī apstājās un lūdza Dievu. Viņam prātā bija tikai viens mērķis, — kā pārveidot savu raksturu? Laikā, kad šī mērķa sasniegšanai viņš lūdza Dieva palīdzību, šķietamais ienaidnieks to aizskāra, un viņš cīnījās ar to par savu dzīvību visu garo nakti. Tomēr, neskatoties uz dzīvībai draudošajām briesmām, viņa dvēseles nodoms nemainījās. Kad spēki sāka to atstāt, eņģelis parādīja savu dievišķīgo varu, un beidzot Jēkabs saprata, ar ko bija cīnījies. Bez palīdzības, sagrauzts viņš pieglaudās Pestītāja krūtīm un lūdza svētības. Viņš nekādā gadījumā negribēja atkāpties un atstāt šo lūgumu, un Kristus pēc sava apsolījuma paklausīja šo bezpalīdzīgo, nožēlas pilno dvēseli. Jēkabs lūdza: "Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi." (1. Mozus 32:17). Šo neatlaidību lūgšanā Jēkabam bija sniedzis Tas, ar kuru viņš cīnījās. Viņš dāvināja Jēkabam uzvaru un apmainīja viņa veco vārdu pret jaunu — Izraēlu —sakot: "Jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis." (1. Mozus 32:29). Tur, kur viņš velti bija centies iegūt uzvaru personīgiem spēkiem, uzvarēja viņa stiprā ticība un uzticība Dievam. "Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli — mūsu ticība." (1. Jāna 5:4). [145]