Taisnība ir svētums, līdzība Dievam, jo "Dievs ir mīlestība" (1. Jāņa 4:16). Tā ir saskaņa ar Dieva baušļiem, "jo visi Tavi baušļi ir taisnība" (Ps. 119:172) un "bauslības piepildījums ir — mīlestība" (Rom. 13:10). Taisnība ir mīlestība, un mīlestība ir Dieva gaisma un dzīvība. Šī taisnība ir iemiesota Kristū, un mēs to iegūstam, tiklīdz Viņu pieņemam.
Taisnība nav iegūstama ar sevišķu piespiešanos vai centīgiem darbiem, ar dāvanām vai upuriem, bet tā ir brīva dāvana, kas tiek pasniegta katrai izsalkušai un izslāpušai dvēselei. "Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu” (Jes. 55:1). "Vārds, kurā to nosauks, būs — TAS KUNGS MŪSU TAISNĪBA." (Jer. 33:16).
Neviens cilvēcīgs spēks nespēj apmierināt dvēseles izsalkumu un slāpes. Bet Jēzus saka: "Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani."(Atkl. 3:20). "Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam." (Jāņa 6:35). [19]
Kā mums nepieciešams uzturs miesai, tāpat vajadzīga Kristus debesu maize, lai uzturētu garīgo dzīvību un gūtu spēku. Tāpat kā ķermenis nepārtraukti saņem barības vielas, kas uztur mūsu dzīvību un dod enerģiju, arī dvēselei nepārtraukti jābūt savienotai ar Kristu, lai mēs Viņam varētu pilnīgi pakļauties un būt atkarīgi no Viņa.
Kā noguris ceļinieks tuksnesī meklē ūdens avotus, lai klusinātu dedzinošās slāpes, tā kristietis slāpst pēc skaidrā dzīvības ūdens, kura avots ir Kristus.
Kad mēs iepazīstamies ar Kristus rakstura pilnību, tad mums rodas vēlēšanās pilnīgi atjaunoties un pārvērsties Viņa līdzībā un skaidrībā. Jo vairāk mēs mācāmies pazīt Dievu, jo augstāks kļūst rakstura ideāls un nopietnāka mūsu cenšanās līdzināties Viņam. Kad dvēsele slāpst pēc Dieva, dievišķais savienojas ar cilvēcīgo, un alkstošā sirds saka: "Tiešām, esi klusa mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība!" (Ps. 62:6).
Nepilnības apziņa, izsalkums un slāpes pēc taisnības ir pierādījums, ka Kristus darbojas dvēselē ar nolūku, lai tā meklētu Viņu un ar Svētā Gara palīdzību radītu tajā pārmaiņu, kuru cilvēks pats nav spējīgs īstenot. Mums nav savas dvēseles slāpes jāveldzē pasaules seklajos ūdeņos, kad lielais Avots ir tieši mūsu priekšā, no kura pilnības bagātīgi varam dzert, lai ietu uz priekšu ticības ceļā. [20]
Dieva Vārds ir dzīvības ūdens avots, un kas šo dzīvības avotu meklē, to Svētais Gars vadīs savienībā ar Kristu. Pazīstamās patiesības tādam cilvēkam atklāsies jaunā gaismā, Bībeles rakstu vietas pēkšņi atvērsies jaunā izpratnē, kļūs redzama sakarība starp gūtajām patiesībām un atpestīšanas darbu, un viņš zinās, ka Kristus kā dievišķīgs skolotājs stāv blakus un to vada.
Jēzus saka: "Ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei." (Jāņa 4:14). Kam Svētais Gars atklāj patiesību, tas gūs brīnišķus piedzīvojumus, viņš ilgosies par šīm iepriecinošām lietām runāt ar citiem. Viņš jutīsies spiests runāt ar visiem par Kristus žēlastību un Viņa žēlsirdīgo mīlestību gan ar tiem, kas Viņu mīl, gan ar tiem, kas Viņu vēl nemīl. "Dodiet, tad jums taps dots"(Lūkas 6:38), jo Dieva Vārds ir "kā dārza avots, dzīvo ūdeņu izteka un kā strauti, kuri plūst no Libanona kalniem" (Augstā dz. 4:15). Sirds, kas reiz baudījusi Kristus mīlestību, ilgosies arvien pēc dziļākām atklāsmēm, un jo vairāk tā līdzdala, jo vairāk saņem. Katra Dieva atklāsme pavairo dvēseļu spēju pazīt un mīlēt. Šādas dvēseles nemitīgas ilgas ir: "Vairāk no Tevis", un Gars atbild: "Daudz vairāk", jo Dievs "spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai domājam" (Efez. 3:20). [21] Kristus, kas kritušās cilvēces svētīšanas dēļ aizliedza Sevi, saņēma Svēto Garu bez mēra, un katrs Viņa sekotājs, kas Viņam nododas tik pilnīgi, ka Kristus var mājot viņa sirdī, piedzīvos to pašu. Mūsu Kungs mums pavēlējis: "Topiet Garā pilni." (Efēz. 5:18). Un šī pavēle ir arī apsolījums, kas nes piepildījumu. Tēva labais prāts bija, ka "Viņā mājo visa Dievības pilnība" (Kol. 2:9). "Un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi." (Kol. 2:10).
Dievs savu mīlestību izlējis neierobežotā daudzumā kā lietusgāzi, kas atspirdzina zemi. Viņš saka: "Lieciet mirgot, jūs debesis, no augšas svētībai, un mākoņi lai liek tai līdzi ar taisnību izlieties pār zemi veselām straumēm! Lai zeme atver savu klēpi, lai uzplaukst svētība, un lai zeme liek tai pašā laikā dzīt asnus arī taisnīgumam un labklājībai!" (Jes. 45:8). "Cietēji un nabagi meklē ūdeni un neatrod, viņu mēle ir izslāpusi un iztvīkusi; Es, tas Kungs, tos paklausīšu, Es, Izraēla Dievs, tos neatstāšu. Es likšu upēm iztecēt no kailiem kalniem un atvēršu strautus klajumos; Es darīšu tuksnesi par ūdens ezeru un sausu zemi par ūdens avotiem."(Jes. 41:17,18).
"No Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību." (Jāņa 1:16).