Kristus laikā Palestīnas iedzīvotāji mājoja ar mūri apjoztās pilsētās, kas parasti atradās kalnos un augstienēs. Uz vārtiem, kurus, saulei rietot, aizslēdza, veda stāvs un klinšains ceļš. Ceļinieks, kas atgriezās pilsētā, kāpjot augstajā kalnā un tuvojoties mērķim, bieži pielika pēdējos spēkus, lai paspētu pirms saules rieta ieiet pa vārtiem. Tam, kas nokavējās, gribot negribot nakts bija jāpavada ārpus pilsētas.
Lai attēlotu kristieša ceļu, Jēzus izmantoja šauru, kalnup ejošu taku, kas ved uz mājām pie atpūtas. Viņš saka: "Ceļš, ko aprakstīju, ir šaurs, un caur vārtiem ieiet grūti, jo zelta likums izslēdz lepnumu un egoismu. Ir arī platāks ceļš, bet tā galā ir bojā eja. Ja jūs sev izvēlaties garīgās dzīvības ceļu, jums būs vienmēr jākāpj uz augšu, jo ceļš ir ļoti stāvs. Jums būs jāiet kopā ar mazākumu, jo lielākā ļaužu daļa izvēlas ceļu, kas ved uz bojā eju."
Pa nāves ceļu var iet visa cilvēce ar savu pasaulīgumu, ar egoismu un lepnību, bezdievību un morālo nabadzību. Tur ir vieta katra personīgajiem uzskatiem un mācībām, tur iespējams sekot savām tieksmēm un darīt to, ko diktē patmīlība. Bojā ejas ceļu nav arī nemaz jācenšas atrast. Kājas pašas bez jebkādas piepūles virzās pa ceļu, kas ved nāvē, jo vārti ir plati un plats ir ceļš.
Ceļš, kas ved uz dzīvību, ir šaurs, un šauri ir vārti. [139] Ja jūs vēl piekopjat kādu grēku, ja jūs vēl negribat atstāt kādu nepareizu ieradumu, tad šis ceļš jums liksies pārāk šaurs, lai pa to ietu. Ja vēlaties iet pa Kunga ceļu, jums jāatsakās no saviem ceļiem, no visām personīgajām iegribām un sliktiem ieradumiem. Tie, kas vēlas kalpot Jēzum, nevar sekot pasaules uzskatiem un standartiem. Ceļš, kas ved uz debesim, ir par šauru, lai tajā ievietotu goda titulus un bagātību, par daudz šaurs, lai īstenotu personīgā "es" godkārīgās vēlmes, par daudz stāvs un klinšains priekš viegluma meklētājiem. Darbs, pacietība un aizliegšanās, nabadzība un grēcinieku nosodījums — lūk, tāda bija Kristus daļa, un tai jākļūst arī mūsu daļai, ja mēs kādreiz ieiesim Dieva Paradīzē.
Tomēr nedomājiet, ka augšup ejošais ceļš ir smags, bet lejup ejošais viegls. Nāves ceļā jūs visur sastopat ciešanas, sodu, bēdas un vilšanos, — tur uz katra soļa atskan brīdinājums neturpināt ceļu. Dieva mīlestība nevērīgajiem un stūrgalvīgajiem apgrūtina iešanu pa šo pašiznīcināšanās ceļu. Protams, sātana ceļš ir veidots tā, ka tas izskatās pievilcīgs, bet tie ir maldi, — ļaunuma ceļā ir daudz rūgtas nožēlas un bēdas. Jums var likties patīkami sekot sava lepnuma un godkāres prasībām, bet galā būs bēdas un ciešanas. Savtīgi plāni var apsolīt jūsu patmīlībai glaimojošus skatus un cerības uz baudām, bet jūs pārliecināsieties, ka jūsu prieks ir saindēts un cerības, kas koncentrējas uz paša "es", dzīvi dara rūgtu. Ieeja platajā ceļā var būt ziediem izgreznota, tomēr pats tas ir ērkšķu un dzeloņu pilns. Viltīgā cerības gaisma, kas mirdz pie ieejas, pārvērtīsies par izmisuma tumsu, un dvēsele, kas iet šo ceļu, nonāks bezgalīgās nakts ēnā.
[140] "Nicinātāju un pēlēju ceļš rada sāpes", bet gudrības "ceļi ir patīkami ceļi, un visas tās tekas pauž mieru" (Sal. pam. 13:15; 3:17). Paklausība Kristus pavēlēm, katra atteikšanās Viņa dēļ, lēnprātīgi panestas bēdas un uzvara pār uzmācīgo kārdinātāju ir solis tuvāk godības pilnai uzvarai. Kas Kristu izvēlas par savu Vadoni, var būt pārliecināts, ka ir drošībā. Pat vislielākajam grēciniekam nevajag palaist garām Viņa ceļu. Lai gan taciņa ir tik šaura un svēta, ka tajā nav vietas grēkam, tomēr tur visiem garantēta palīdzība, un nevienai bailēs drebošai dvēselei nav jāsaka: "Kungs nerūpējas par mani."
Ceļš var būt nelīdzens un krauja stāva, var būt arī lamatas vienā vai otrā pusē, varbūt mums ceļojuma laikā vajadzēs strādāt. Kad būsim piekusuši un ilgosimies pēc atpūtas, iespējams, mums vajadzēs turpināt strādāt; kad jutīsimies nespēcīgi, vajadzēs cīnīties; kad būsim mazdūšīgi, mums būs jāturpina cerēt, — tomēr ar Kristu kā Vadoni mēs beidzot aizsniegsim ilgoto patvērumu. Viņš pats gāja šo ērkšķaino ceļu un nolīdzināja to priekš mums.
Visa stāvā ceļa garumā, kas ved uz dzīvību, izvietoti prieka avoti, lai dzesētu nogurušo slāpes. Tie, kas iet pa šo ceļu, nezaudē priecīgu noskaņojumu pat bēdu un pārbaudījumu brīžos, jo Tas, kuru tik karsti mīl viņu dvēsele, neredzams tiem iet blakus. Katrs jauns solis augšup arvien skaidrāk liek izjust Viņa rokas pieskārienu; ar katru soli lielāks godības atspīdums apgaismo taku, un viņu slavas dziesmas sasniedz arvien jūsmīgākus un augstākus toņus, paceļoties uz augšu, lai savienotos ar eņģeļu dziesmām Dieva troņa priekšā. [141] "Bet taisno tekā mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena." (Sal. pam. 4:18).