Šo lūgšanu Pestītājs izsacīja divas reizes: pirmo reizi ļaužu pūļiem kalna svētrunā un vēlreiz dažus mēnešus vēlāk — tikai mācekļiem. Mācekļi uz kādu neilgu laiku bija atstājuši savu Kungu, kad atgriezušies tie atrada viņu iegrimušu sarunā ar Dievu. Viņš, šķiet, neievēroja mācekļu atgriešanos un turpināja skaļi lūgt. Glābēja seja bija gaismas apmirdzēta. Likās, ka Viņš atradās Neredzamā klātbūtnē, un Viņa vārdos bija dzīvinošs spēks, raksturīgs Personai, kas sarunājas ar Dievu.
Klausoties to, mācekļi bija dziļi aizkustināti. Tie bija ievērojuši, cik bieži Viņš pavadīja vienatnē garas stundas, sarunājoties ar savu Tēvu. Cauras dienas Viņš pavadīja, kalpojot ļaužu pūļiem, kuri spiedās pie Viņa, un atmaskojot rabīnu nodevīgo sofistiku, un šis nemitīgais darbs Jēzu bieži tik ļoti nogurdināja, ka Viņa māte un brāļi, pat mācekļi bija baidījušies, ka tas Viņu nenovestu kapā pirms laika. Tie ievēroja, ka pēc darba pārpilnas dienas, atgriežoties no vairāku stundu lūgšanas, Viņa sejā dusēja miers, likās, ka Viņa klātbūtni piepilda tāda kā atsvaidzinātības sajūta. Pateicoties šīm kopā ar Dievu pavadītajām stundām, Viņš varēja ik rītus no jauna stāties ļaužu priekšā un nest tiem brīnišķo debesu Gaismu. [103] Mācekļi jau sen bija ievērojuši sakarību starp šīm lūgšanas stundām un Viņa vārdu un darbu spēku. Tagad, klausoties Viņa sirsnīgo lūgšanu, mācekļu sirdis pildījās ar godbijību un pazemību. Kad Pestītājs beidza lūgšanu, mācekļi, pārliecināti par savu nespēku un vajadzībām, izsaucās: "Kungs ,māci mums Dievu lūgt" (Lūkas 11:1).
Jēzus nedeva tiem jaunu lūgšanas formu. Viņš atkārtoja tikai to, ko jau agrāk bija sacījis, it kā sakot, jums jāsaprot tikai tas, ko Es jums esmu sacījis. Tam ir dziļāka nozīme, nekā jūs domājat.
Tomēr Pestītājs neierobežo mūs tikai ar šiem lūgšanu vārdiem. Vienots ar cilvēci, Viņš atklāj savas personīgās lūgšanas ideālu tik vienkāršiem vārdiem, ka tos var saprast mazs bērns, un tomēr tik daudznozīmīgiem, ka dižākie prāti nespēj pilnībā aptvert to svarīgumu. Mēs tiekam mācīti nākt pie Dieva, lai pienestu pateicību, lai atklātu Viņam mūsu vajadzības, lai nožēlotu grēkus, un, balstoties uz Viņa apsolījumiem, lūgtu Viņa žēlastību.