Patiesi nodomi, nedalīta svētīšanās Dievam — lūk, noteikumi, uz ko norāda Pestītāja vārdi. Tiem, kas patiesi un neatlaidīgi cenšas atzīt patiesību un pakļauties tai, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem, tiek piešķirta debesu gaisma. Patiesā dziedināšana sākas tad, kad ir pārtraukta jebkura savienība ar grēku. Tad mūsu sirds sacīs līdz ar apustuli Pāvilu: "Aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai — Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū (..), kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu." (Fil. 3:13,14,8).
Tur, kur acis apžilbina patmīlība, nav nekas vairāk kā tumsa. "Ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša." [92] Šī briesmīgā tumsa ietina jūdus stūrgalvīgajā neticībā un neļāva viņiem atzīt Tā raksturu un misiju, kas nāca, lai viņus atpirktu no grēka.
Padošanās kārdinājumam sākas ar svārstīšanos, nepastāvību paļāvībā uz Dievu. Ja mēs pilnīgi nenododamies Dievam, tad mēs esam tumsā. Izvirzot dažādus iebildumus, mēs atveram durvis sātanam, kas ar saviem kārdinājumiem mūs var maldināt. Viņš zina, ka, apžilbinot mūsu ticības acis tā, ka vairs neredzam Dievu, viņš nojauc aizsargu pret grēku.
Grēcīgo tieksmju vara liecina par dvēseles aklumu. Katrs šo tieksmju apmierinājums pastiprina nepaklausību Dievam. Ejot pa sātana izraudzīto ceļu, mūs arvien vairāk apēno ļaunuma vara un katrs solis ved lielākā tumsā un sirds aklumā.
Kā garīgā, tā arī fiziskā pasaulē pastāv viens likums: kas pastāvīgi atrodas tumsā, pakāpeniski zaudē dabiskās redzes spējas un beidzot nonāk necaurredzamā pusnakts tumsā, — pat visspilgtākais dienvidus tiem nenesīs gaismu. Viņš "dzīvo tumsā un nezina, kurp tas iet, jo tumsa ir aptumšojusi viņa acis" (1. Jāņa 2:11). Pastāvīgi lolojot grēku, ilgstoši nicinot dievišķo mīlestību, grēcinieks iznīcina visas ilgas pēc labā, slāpes pēc Dieva un katru iespēju pēc debesu gaismas. Žēlastības aicinājums vēl arvien ir mīlestības pilns, gaisma dvēselē spīd tikpat spilgti kā iepriekš, bet balss skan kurlās ausīs, un gaisma krīt aklās acīs.
[93] Dievs neatstās nevienu dvēseli tās maldīgo uzskatu varā, kamēr vēl būs cerība glābšanai. Cilvēks aiziet no Dieva, bet Dievs nekad nenovēršas no cilvēka. Mūsu Debesu Tēvs tik ilgi lūdz, brīdina un pārliecina cilvēku par savu līdzcietību, līdz Viņa žēlastības turpmāka parādīšana kļūst pilnīgi veltīga. Atbildību par šo laiku pilnībā nes pats grēcinieks.
Pretojoties Dieva Garam šodien, cilvēks sagatavojas iespējai otrreiz atraidīt gaismu, kad tā nāks ar lielāku spēku. Tā viņš pāriet no vienas pretošanās pakāpes uz otru, līdz beidzot nekāda gaisma vairs uz to neatstāj iespaidu, un viņš pilnīgi neievēro Dieva Gara skubinājumus atgriezties. Tad pat tā gaisma, kas jau ir tevī, ir kļuvusi par tumsu. Pat jau atzītā patiesība izliksies tik neskaidra, ka tā vēl tikai palielinās dvēseles aklumu.