Pestītāja mācība — "Jums nebūs pretim stāvēt ļaunumam" — atriebības kārajiem jūdiem bija smaga valoda, un viņi kurnēja savā starpā. Bet tagad Jēzus vēl stingrāk paziņoja: "Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: "Mīliet savus ienaidniekus, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava debesu Tēva bērni."
Tāda bija likuma būtība, kuru rabīni bija pasnieguši kā aukstu un stingru likuma prasību. Viņi sevi turēja labākus par pārējiem cilvēkiem un kā dzimuši izraēlieši ticēja, ka viņiem piešķirta sevišķa žēlastība. [74] Jēzus norādīja uz piedodošas mīlestības garu, kas vienīgais varēja būt pierādījums tam, ka viņi ir augstāku motīvu iedvesmoti nekā muitnieki un grēcinieki, kurus tie nonicināja.
Viņš norādīja saviem klausītājiem uz vispasaules Valdnieku, kuru Viņš nosauca jaunā vārdā — "Mūsu Tēvs". Viņš gribēja, lai tie saprastu, cik maigi Dieva sirds ilgojas pēc viņiem. Viņš mācīja, ka Dievs rūpējas par katru zudušu dvēseli, "kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas" (Ps. 103:13). Nekad neviena reliģija nav sniegusi tādu Dieva raksturojumu kā Bībele. Pagānisms māca cilvēkiem augstāko būtni uzlūkot kā baiļu priekšmetu mīlestības vietā, kā atriebīgu, upuriem apmierināmu būtni Tēva vietā, kas apveltī savus bērnus mīlestības dāvanām. Paši izraēlieši bija kļuvuši tik akli pret praviešu dārgajām mācībām par Dievu, ka šī tēvišķās mīlestības atklāsme viņiem likās kā kaut kas jauns, pirmo reizi dots pasaulei.
Jūdi ticēja, ka Dievs mīl tos, kuri kalpo Viņam, — viņu izpratnē tādus, kas uzticīgi pilda rabīnu prasības, mīlestības vietā, — bet visa pārējā pasaule atrodas zem Viņa dusmības un lāsta. Jēzus turpretī sacīja, ka visu pasauli — labos un ļaunos — apspīd Viņa mīlestības saulstari. Šo patiesību jau var mācīties, vērojot dabu, "jo Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem" (Mat. 5:45).
Tas nav Zemē mītošs spēks, caur kuru tā gadu no gada izdod savas dāvanas un turpina kustību ap Sauli. [75] Dieva roka vada planētas un tur tās viņu riņķojumā debesu izplatījuma īstajā vietā. Viņa spēks precīzi maina vasaru un ziemu, sējas un pļaujas laiku, dienu un nakti. Viņa vārda spēkā dīgst stādi, plaukst lapas un atveras ziedi. Viss labums, kas mums ir — katrs saules stars, katra lietus lāse, katrs uztura kumoss un katrs dzīves mirklis, — ir mīlestības dāvana.
Kamēr mēs vēl bijām bez mīlestības un nesaticīgi, "ienīsti un cits citu nīzdami", Debesu Tēvs apžēloja mūs (Titus 3:3-5). "Viņš mūs izglāba nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības." Tā arī Viņa mīlestība, uzņemta sirdī, dara mūs draudzīgus un sirsnīgus ne tikai pret mums patīkamiem cilvēkiem, bet arī pret maldīgiem, vainīgiem un grēciniekiem.
Tie, kuri ir dievišķās dabas dalībnieki, ir Dieva bērni. Ne stāvoklis, ne dzimums, ne tautība, ne reliģiskās priekštiesības nedara mūs par dievišķās ģimenes locekļiem, bet gan mīlestība, — mīlestība, kas apņem visus cilvēkus. Pat grēcinieki, kas vēl nav pilnīgi savu sirdi noslēguši Svētā Gara iespaidam, ir laipni un mīlestībai atbild ar pretmīlestību tāpat kā naidam ar naidu. Vienīgi Dieva Gars naidam pretī raida mīlestību. Būt laipnam pret nepateicīgiem un ļauniem, darīt labu tiem, no kā nekādu atmaksu nevar sagaidīt, — tās ir ķēnišķīgās debesu ģimenes locekļu pazīmes, droši pierādījumi, ar kuriem Visaugstākā bērni atklāj savu stāvokli. [76]