Saskaroties ar romiešu kareivjiem, jūdi parasti iesvila dusmās. Kareivju daļas atradās dažādos Jūdejas un Galilejas novados, un to klātbūtne atgādināja jūdiem viņu tautas degradēšanos. Ar rūgtumu tie klausījās skaļajās trompetēs un vēroja kareivju grupu pulcēšanos ap romiešu karogu un šī varas simbola godināšanu. Biežie strīdi starp kareivjiem un tautu palielināja vispārējo naidu. Kad kāds romiešu ierēdnis steidzās ar savu sardzi no vienas vietas uz otru, viņš bieži satvēra uz lauka strādājošos zemniekus un spieda viņus nest tā nastas kalnā vai pildīt kādu citu uzdevumu. [70] Tas bija romiešu likums un paraža, bet izvairīšanās no šāda pakalpojuma izsauca nicināšanu un vardarbību. Ilgas nomest romiešu jūgu kļuva ar katru dienu jo stiprākas, un sevišķi spilgti šis sacelšanās gars parādījās starp drosmīgajiem un rupjajiem galiliešiem. Kapernaumā kā robežas pilsētā atradās Romas garnizons, un pat Jēzus sludināšanas laikā karavīru nodaļa modināja izraēliešos rūgtu pazemojuma apziņu. Tauta ar gaidām skatījās uz Kristu, cerot, ka Viņš būs Tas, kuram jāpazemo Romas lepnums.
Jēzus skumji noraugās viņu pārvērstajās sejās. Viņš redz, ka atriebības gars ir tām uzspiedis savu zīmogu. Viņš zina, cik ļoti tauta kāro pēc varas, lai iznīcinātu apspiedējus. Noskumis Viņš tiem pavēl: "Jums nebūs pretī stāvēt ļaunumam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī kreiso."
Šie vārdi bija Vecās Derības mācības atkārtojums. Taisnība, ka caur Mozu dotajos likumos bija noteikums: "Aci pret aci, zobu pret zobu", bet tas bija civillikums. Nevienam nebija tiesības pašam atriebties, jo Kunga Vārds bija: "Nesaki: Es atriebšu ļaunu." (Sal. pam. 20:22). "Nesaki: "Kā viņš man darījis, tā es gribu viņam atdarīt." "(Sal. pam. 24:29). "Nepriecājies, kad tavs ienaidnieks krīt."(Sal. pam. 24:17). "Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni, jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un tas Kungs tev to atlīdzinās." (Sal. pam. 25:21,22). [71]
Visa Jēzus zemes dzīve bija šī pamatlikuma atklāsme. Viņš atstāja Debesu mājas, lai nestu dzīvības maizi saviem ienaidniekiem. Lai arī visu laiku no silītes līdz kapam pār Viņu krājās nicināšana un vajāšanas, tas viss Viņā modināja tikai piedošanu mīlestībā. Caur pravieti Jesaju Viņš saka: "Savu muguru Es pagriezu tiem, kas Mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa Manu bārdu. Savu vaigu Es neapslēpu paļām un spļāvieniem." (Jes. 50:6). "Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā Viņš apklusa un neatdarīja savu muti." (Jes. 53:7). Cauri laikmetiem no Golgātas krusta atskan lūgšana par Viņa slepkavām un cerības vēsts mirstošajam ļaundarim.
Tēva klātbūtne apņēma Kristu, un ar Viņu notika tikai tas, ko mūžīgā mīlestība atļāva par svētību pasaulei. Tur bija Viņa miera avots, tas ir arī priekš mums. Sitiens, tēmēts cilvēkam, kurš pildīts ar Kristus Garu, skar Pestītāju, kas apņem viņu ar savu klātbūtni. Viņam nav vajadzības stāties pretī ļaunumam, jo Kristus ir tā aizstāvis. Viņam notiek tikai tas, ko Kungs pieļauj. "Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti." (Rom. 8:28). [72]
"Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī mēteli. Un kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas." (Mat. 5:40,41).
Jēzus pavēlēja mācekļiem nevis turēties pretī augstākām varām, bet gan darīt vairāk, nekā tiek prasīts. Cik vien iespējams, tiem vajadzētu izpildīt katru uzlikto saistību, pat ja tas nav valsts likumos prasīts. Mozus dotais likums prasīja lielu uzmanību pret nabagiem. Ja kāds nabadzīgs vīrs deva savu apģērbu kā parāda ķīlu vai drošību, tad saņēmējs nevarēja iet mājās un to saņemt, viņam vajadzēja gaidīt uz ielas, kamēr tas tiek iznests, un, lai apstākļi būtu, kādi būdami, ķīlu līdz saulrietam vajadzēja atdot (5. Mozus 24:10-13). Kristus dienās šos žēlastības noteikumus maz ievēroja, tomēr Jēzus mācīja saviem mācekļiem padoties tiesas spriedumam, pat ja tas prasītu vairāk, nekā Mozus likumā teikts. Ja arī prasītu daļu no viņu apģērba, to vajadzēja dot. Un vēl vairāk — viņiem vajadzēja apmierināt savus aizdevējus pat tad, ja tie prasītu vairāk, nekā likums atļauj. "Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī mēteli. Un kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas."
Jēzus vēl piebilda: "Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties." Tāda pati mācība bija dota caur Mozu: "Kad tavā starpā būs kāds nabags vīrs, viens no taviem tautas brāļiem, kādos tavos vārtos tavā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad neapcietini savu sirdi un neaizslēdz savu roku sava nabaga brāļa priekšā, bet atvērdams atveri viņam savu roku un aizdodams aizdodi viņam tik, cik viņam vajag trūcībā." (5. Mozus 15:7,8). [73] Šī rakstu vieta izskaidro Glābēja vārdus. Kristus mums nemāca dot visiem bez izņēmuma, kas tikai lūdz palīdzību, bet Viņš saka: "Aizdodi viņam tik, cik viņam vajag trūcībā." Tai gan jābūt vairāk dāvanai nekā aizdevumam, jo mums jāaizdod, atmaksu negaidot (Lūkas 6:35).