Kungs caur Mozu sacīja: "Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī (..). Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu." (3. Mozus 19:17,18). Kristus izskaidroja tās pašas patiesības, ko pravieši viņiem jau bija mācījuši un kuras neticība, cietsirdība un mīlestība uz grēkiem bija padarījušas neskaidras. Pestītāja vārdi viņiem atklāja patiesību, ka, tiesājot otru kā pārkāpēju, viņi arī paši ir ne mazāk vainīgi, jo sevī lolo skaudību un naidu. [56]
Ezera pretējā pusē, tieši iepretim vietai, kur viņi bija sapulcējušies, atradās Basana — vientulīgs apvidus, kura mežonīgās gravas un mežainie pakalni jau sen bija paslēptuves vietas visāda veida noziedzniekiem. Nostāsti par tur izdarītajām laupīšanām un slepkavībām bija svaigi katra atmiņā, un daudzi dedzīgi apsūdzēja šos ļaudis. Tajā pašā laikā viņi paši bija kaislīgi un ķildīgi, viņi turēja rūgtāko naidu pret saviem romiešu apspiedējiem un sajuta tiesības ienīst arī citas tautas, pat viņu pašu zemes ļaudis, kas nebija vienisprātis ar tiem. Ar to viņi pārkāpa bausli, kas pavēl: "Tev nebūs nokaut."
Naida un atriebības gars pasaulē ienāca ar sātanu, un tas arī lika nodot nāvē Dieva Dēlu. Kas lolo naidu un atriebību, tas piekopj to pašu garu, kura auglis būs nāve. Atriebības domās kā stāds sēklā jau apslēpts dus ļaunais darbs. "Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību." (1. Jāņa 3:15).
"Kas saka uz savu brāli: ģeķis! tas sodāms augstā tiesā." Dievs, nododams savu Dēlu mūsu glābšanai, ir parādījis, cik augstu vērtē katru cilvēku, un Viņš nevienam neatļauj nicinoši runāt par otru. Mēs gan redzēsim sava tuvākā kļūdas un vājības, bet Dievs katru dvēseli uzskata par savu īpašumu, par savu — jo Viņš to ir radījis un, otrkārt, atpircis ar Kristus asinīm. [57] Visi cilvēki radīti pēc Viņa līdzības, un pat visdziļāk kritušajam jāveltī uzmanība un sirsnība. Dievs mums prasīs atbildību pat par vienu nicinošu vārdu, kas izteikts par dvēseli, par kuru Kristus atdevis savu dzīvību.
"Jo kas tevi iecēlis pār citiem? Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?"(1. Kor. 4:7). "Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam." (Rom. 14:4).
"Bet, kas saka: bezdievis! — tas sodāms elles ugunī." Vecajā Derībā vārdu "bezdievis" lietoja, apzīmējot pilnīgu atkritēju jeb grēkiem pilnīgi nodevušos cilvēku. Jēzus saka, ka tas, kas savu brāli pazudina kā atkritēju vai Dieva nicinātāju, ar to parāda, ka viņš pelna tādu pašu pazudināšanu.
Pats Kristus, "kad Viņam bija Mozus miesas dēļ vārdu cīņa ar velnu, neiedrošinājās par viņu izteikt zaimu spriedumu" (Jūdas 9). Ja Viņš to būtu darījis, tad Sevi būtu nostādījis līdzīgu sātanam, jo apvainojums ir ļaunā ierocis. Rakstos viņš nosaukts: "Mūsu brāļu apsūdzētājs."(Alki, 12:10). Jēzus negribēja lietot sātana ieročus, bet sacīja: "Tas Kungs lai tevi soda." (Jūdas 9).
Tā ir Viņa priekšzīme mums. Kad mēs nonākam konfliktā ar Jēzus ienaidniekiem, mums nevajadzētu tiem atmaksāt līdzīgu ar līdzīgu vai arī kaut ko sacīt, kas var šķist kā apsūdzība. [58] Kas savā dzīvē vadās pēc Dieva Vārda priekšrakstiem, tam nevajadzētu lietot vārdus, kurus pat Debesu Majestāte nekad nelietoja vārdu cīņās ar sātanu. Tiesāšana un pazudināšana mums jāatstāj Dievam.