[1] Vairāk nekā četrpadsmit gadsimtus pirms Jēzus dzimšanas Betlēmē Izraēla bērni pulcējās skaistajā Sihemas ielejā, un no kalniem ielejas abās pusēs bija dzirdamas priesteru balsis, kas pasludināja svētības un lāstus: "Svētību, ja jūs klausīsit tā Kunga, sava Dieva, baušļiem, (..) lāstu turpretī, ja jūs neklausīsiet(..)" (5. Mozus 11:27,28). Tā kalnu, no kura atskanēja svētību vārdi, pazina kā Svētību kalnu. Bet ne no Garicima kalna atskanēja vārdi, kas nāca par svētību grēka un bēdu pasaulei. Izraēls nesasniedza tam izvirzīto augsto ideālu. Ne Jozuam, bet kādam Citam bija jāvada Viņa ļaudis pie patiesā ticības miera. Turpmāk Svētību kalns nav vairs Garicima kalns, bet kāds vārdā neminēts kalns pie Ģenacaretes ezera, no kura Jēzus runāja svētību vārdus uz mācekļiem un ļaudīm.
Iztēlē pabūsim ar mācekļiem kalna nogāzē, iedziļinoties domās un izjūtās, kas pildīja viņu sirdis. Izprotot, ko Jēzus vārdi nozīmēja toreizējiem klausītājiem, mēs spēsim tajos saskatīt jaunu dzīvību un skaistumu, kā arī satvert to dziļāko nozīmi priekš sevis.
Kad Pestītājs iesāka savu atklāto kalpošanu, vispārējais priekšstats par Mesiju un Viņa darbu bija tāds, ka tauta nespēja uzņemt Viņu. [2] Īstas dievbijības gars bija zudis tradīcijās un ceremoniālismā, un pravietojumus izskaidroja atbilstoši lepno un pasaulīgumu mīlošo siržu prasībām. Jūdi gaidīja Vienu, kas nāks ne kā Glābējs no grēka, bet gan kā liels valdnieks, un pakļaus visas tautas Jūda cilts Lauvas virsvarai. Velti Jānis Kristītājs ar senajiem praviešiem raksturīgo sirdi ietekmējošo spēku aicināja tos uz grēku nožēlu. Velti viņš pie Jardānas norādīja uz Jēzu kā uz Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku. Dievs tiecās viņu prātus pievērst Jesajas pravietojumiem par Glābēju — Cietēju, bet viņi negribēja to dzirdēt.
Ja Izraēla mācītāji un vadoņi būtu ļāvušies Viņa pārveidojošajai žēlastībai, Jēzus tos darītu par saviem vēstnešiem starp cilvēkiem. Debess valstības nākšanu vispirms pasludināja Jūdejā, un tur atskanēja aicinājums atgriezties no grēkiem. Izdzenot no Jeruzalemes dievnama tirgotājus un pārdevējus, Jēzus paziņoja, ka ir Mesija, kas dvēseli šķīsta no grēka traipiem un savu tautu dara par svētu dievnamu. Bet jūdu vadoņi nevēlējās pazemoties un pieņemt vienkāršo Nācaretes Mācītāju. Jēzus otrā Jeruzalemes apmeklējuma laikā To apsūdzēja augstajā tiesā — Sanhedrinā, un tikai bailes no ļaudīm atturēja šos augstā stāvokļa vīrus no centieniem Viņam atņemt dzīvību. Tad Viņš, atstādams Jūdeju, uzsāka savu kalpošanas darbu Galilejā.
Viņš tur jau bija darbojies kādus mēnešus pirms kalna svētrunas. Vēsts: "Debesu valstība tuvu klāt pienākusi" (Mat. 4:17), kuru Viņš pasludināja visā zemē, piesaistīja visu ļaužu šķiru uzmanību un vēl vairāk iekvēlināja godkārīgās cerības. [3] Jaunā Skolotāja slava bija izplatījusies aiz Palestīnas robežām, un, neskatoties uz augstākās varas aprindu nostāju, plaši izplatījās noskaņojums, ka Viņš varētu būt ilgi gaidītais Atbrīvotājs. Lieli ļaužu pulki drūzmējās Jēzus ceļā, un vispārējā sajūsma bija liela.
Bija pienācis laiks mācekļiem kuri atradās vistuvākā saistībā ar Kristu, vēl tiešāk savienoties ar Viņu Tā darbā, lai daudzie ļaudis nepaliktu bez aprūpes kā avis bez gana. Daži no šiem mācekļiem bija Kristum pievienojušies Viņa atklātās darbības sākumā, un gandrīz visi divpadsmit savā starpā jutās savienoti kā Jēzus ģimenes locekļi. Tomēr arī viņi, rabīnu mācību maldināti, gaidīja laicīgo valstību. Viņi nespēja saprast Jēzus rīcību. Tie jutās samulsuši un satraukti, ka Viņš necenšas nostiprināt savas pozīcijas, gūstot priesteru un rabīnu atbalstu; ka Viņš nekā nedarīja, lai veidotu savu laicīga valdnieka autoritāti. Liels darbs bija jāpadara mācekļu labā, lai tie būtu sagatavoti viņu svētajam uzdevumam pēc Jēzus debesbraukšanas. Tomēr viņi atsaucās Kristus mīlestībai, un, lai gan bija ticībā kūtri, Jēzus viņos saskatīja tos, kurus Viņš varētu sagatavot lielajam darbam. Tagad, kad tie pietiekami ilgi bija bijuši kopā ar Viņu, lai pamatotu savu ticību Viņa misijas dievišķajam raksturam, un arī ļaudis bija saņēmuši Viņa spēka pierādījumus, kurus tie nevarēja apšaubīt, bija sagatavots ceļš Viņa valstības principu pasludināšanai, kas palīdzētu viņiem saprast tās īsto raksturu. [4]
Uz kalna, netālu no Galilejas jūras, Jēzus vienatnē pavadīja nakti lūgšanā par mācekļiem. Rītausmā Viņš pieaicināja tos klāt, un lūgšanā lika savas svētījošās rokas uz viņu galvām, nošķirot tos Evaņģēlija darbam. Tad Viņš ar tiem devās uz jūras krastmalu, kur rīta agrumā jau pulcējās liels ļaužu daudzums.
Bez tiem, kas parasti sanāca no Galilejas pilsētām, tur bija daudzi no Jūdejas un no pašas Jeruzalemes, no Berejas un jaukto tautību iedzīvotāji no Dekapoles, no Idumejas Jūdejas dienvidos un no feniķiešu Vidusjūras krasta pilsētām Tīras un Sidonas."Dzirdējuši, kādas lielas lietas Viņš dara", tie "bija sanākuši Viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām (..). Un (..) spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus." (Marka 3:8; Lūkas 6:17-19).
Tā kā šaurajā krastmalā nepietika pat vietas, kur stāvēt, lai visi, kas vēlējās Viņu klausīties, varētu sadzirdēt Viņa balsi, Jēzus devās atpakaļ uz kalna nogāzi. Nonācis vietā, kas bija piemērota lielajam ļaužu pulkam, Viņš pats atsēdās zālājā, un Viņa mācekļi un ļaudis sekoja Viņa piemēram.
Juzdami, ka var notikt kaut kas neparasts, mācekļi spiedās ap savu Kungu. Rīta agrumā piedzīvotais apstiprināja viņu pārliecību, ka tiks paziņots kaut kas īpašs attiecībā uz valstību, kuru, kā viņi lētticīgi cerēja, Viņš drīz uzcels. [5] Gaidu pilnas sajūtas bija pārņēmušas arī ļaudis, un viņu saspringtās sejas liecināja par dziļo interesi.
Kad tie bija sasēdušies zaļajā kalna nogāzē, gaidot dievišķā Skolotāja vārdus, viņu sirdis pildījās ar domām par nākotnes godību. Šeit bija rakstu mācītāji un farizeji, kas gaidīja dienu, kad viņiem būs vara pār ienīstajiem romiešiem un tiem piederēs pasaules lielas impērijas bagātības un spožums. Nabadzīgie zemnieki un zvejnieki cerēja dzirdēt apgalvojumu, ka viņu nožēlojamās būdas, trūcīgais uzturs, smagā darba dzīve un bailes no trūkuma tiks apmainīti pret bagātiem mājokļiem un vieglām dienām. Viņi cerēja, ka šī viena raupjā drēbes gabala vietā, kas dienā bija apģērbs, bet naktī — sega, Kristus dos iekarotāju greznās un dārgās drēbes.
Visu sirdīs viļņoja lepna cerība, ka Izraēls drīz tiks pagodināts tautu priekšā kā Kunga izredzētā tauta un Jeruzaleme paaugstināta par universālās lielvalsts galvaspilsētu. [6]