Dziesminieks saka: “Cērē uz to Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu.” (Psalmi 37:3) “Cērē uz to Kungu!” Katrai dienai ir savas nastas, savas rūpes un sarežģījumi; un cik ātri tad mēs esam gatavi runāt par savām grūtībām un pārbaudījumiem. Bet, ja mēs ļausim sevi nomākt nevajadzīgām rūpēm, ja daudz baiļosimies un ja mūsu vārdos būs saklausāms rūpju smagums, tad citi domās, ka mums [122] nav līdzjūtīgā, mīlošā Pestītāja, kas gatavs uzklausīt visus mūsu lūgumus un palīdzēt vajadzības brīdī.
Daži dzīvo pastāvīgās bailēs un atrod nepatikšanas tur, kur to nemaz nav. Katru dienu tie saņem Dieva mīlestības pierādījumus. Katru dienu tie var priecāties par Viņa aizgādības balvām. Tomēr viņi neņem vērā šīs skaidri redzamās svētības. Viņu domas pastāvīgi pievērstas kaut kam nepatīkamam, kas it kā vārētu notikt. Zināmas grūtības vienmēr pastāv, kuras, lai gan mazas, tā aizmiglo viņu acis, ka tie neredz daudzās lietas, par ko vajadzētu pateikties. Sastaptās grūtības tos nevada pie vienīgā palīdzības Avota, bet tās viņus atšķir no Dieva, jo tie sevī pamodinājuši nemieru un kurnēšanu.
Vai ir labi dzīvot tādā neticībā? Kāpēc mums vajadzētu būt tik nepateicīgiem un neuzticīgiem? Jēzus ir mūsu Draugs, visas Debesis ir ieinteresētas mūsu labklājībā. Mums nevajadzētu pieļaut, ka ikdienas dzīves sarežģījumi un raizes satrauc prātu un aptumšo skatu. Pretējā gadījumā mūs vienmēr kaut kas sadusmos un kaitinās. Nav nekādas vajadzības nodoties rūpēm, kas tikai uztrauc un nogurdina, bet nepalīdz izturēt pārbaudījumus.
Tev var būt sarežģījumi darbā; tavas izredzes var kļūt arvien tumšākas un tumšākas, un tev var draudēt zaudējumi, bet nekļūsti tādēļ mazdūšīgs; uztici rūpes Dievam, nomierinies un neskumsti. Lūdz gudrību apdomīgi vadīt savas lietas un tā novērst zaudējumus un nelaimi. Dari visu, kas tavos spēkos, lai sasniegtu labvēlīgus rezultātus. Jēzus ir apsolījis savu palīdzību, bet ne bez mūsu pūlēm. Kad, paļaujoties uz mūsu [123] Glābēju, tu esi darījis visu iespējamo, tad ar prieku pieņem, ko Viņš tev dod.
Dievs nevēlas, lai Viņa ļaudis nomāktu rūpes, bet Kungs mūs arī nemaldina. Viņš nesaka: “Nebīstieties, jūsu ceļā nav briesmu!” Viņš zina, ka pārbaudījumi un briesmas pastāv, un Viņš ar mums runā atklāti. Jēzus nedomā savus ļaudis izvest no grēka un ļaunuma pasaules, bet Viņš tiem norāda uz Patvērumu, kas nekad nepievils. Par mācekļiem Kristus kādreiz lūdza: “Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.” (Jāņa 17:15) “Pasaulē,” - Viņš teica, - “jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” (Jāņa 16:33)
Kalna svētrunā Kristus saviem mācekļiem līdzdalīja dārgus padomus par nepieciešamību paļauties uz Dievu. Šiem norādījumiem vajadzētu iedrošināt Dieva bērnus visos laikos, sniedzot pamācības un arī iepriecu. Pestītājs savu sekotāju uzmanību pievērsa putniem gaisā, kā tie bezrūpīgi dzied savas slavas dziesmas, jo “ne tie sēj, ne tie pļauj”, un tomēr par visām viņu vajadzībām gādā Debesu Tēvs. Jēzus jautāja: “Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?” (Mateja 6:26) Lielais cilvēku un dzīvnieku Palīgs vienmēr atver savu roku un dod vajadzīgo visiem saviem radījumiem. Viņš neatstāj neievērotus pat putnus gaisā. Kungs gan neliek barību viņu knābjos, bet rūpējas par to vajadzībām. Tiem pašiem jāsalasa graudi, ko Viņš tiem izkaisījis. Tiem jāsagādā materiāls savām mazajām ligzdām. [124] Tiem jābaro savi mazuļi. Un tā putni ar dziesmām iziet darbā, jo “jūsu Debesu Tēvs tos baro”. Bet, “vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi”? Vai jūs kā saprātīgi, garīgi Dieva pielūdzēji neesat daudz vērtīgāki par putniem gaisā? Vai mūsu Radītājs, mūsu dzīvības Uzturētājs, Tas, kurš mūs veidojis pēc savas dievišķās līdzības, negādās par mūsu vajadzībām, ja tikai Viņam uzticēsimies?
Kristus saviem mācekļiem norādīja uz puķēm laukā, kas pārpilnībā auga un ziedēja savā vienkāršajā skaistumā, ko tām bija devis Debesu Tēvs, apliecinot mīlestību uz cilvēku. Viņš sacīja: “Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug.” Lauku ziedu skaistums un vienkāršība tālu pārspēja Zālamana greznību. Viskrāšņākais tērps, ko spēj izgatavot cilvēku rokas un prasme, nevar līdzināties Dieva radīto ziedu dabiskajai pievilcībai un mirdzošajam skaistumam. Tādēļ Jēzus jautā: “Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rītu tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?” (Mateja 6:28,30) Ja dievišķais Mākslinieks vienkāršajām puķēm, kas var iznīkt vienā gadā, dod tik dažādas un izsmalcinātas krāsas, vai tad daudz vairāk Viņš nerūpējas par tiem, kas radīti pēc Viņa līdzības? Šī Kristus mācība norāj neticīgas sirds raizēšanos, apmulsumu un šaubas.
Kungs vēlas, lai visi Viņa dēli un meitas būtu laimīgi, mierīgi un paklausīgi. Jēzus saka: “Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” [125] “To Es jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.” (Jāņa 14:27; 15:11)
Ja laimi meklē, vadoties no savtīgiem nolūkiem, ārpus pienākumu takas, tad tā ir nepastāvīga, kaprīza un pārejoša; tā ātri zūd, un dvēseli piepilda vientulība un skumjas, bet kalpošanā Dievam katrs var atrast prieku un gandarījumu. Kristietim nav jāstaigā pa nedrošiem ceļiem, viņam nav veltīgi jānožēlo un jāviļas. Ja mums arī nav šīs dzīves prieku, tad, skatoties nākotnē, mēs tomēr varam līksmoties.
Taču arī šeit kristieši var gūt prieku savienībā ar Kristu, var saņemt Viņa mīlestības gaismu un pastāvīgu Viņa klātbūtnes atbalstu. Katrs solis dzīvē mūs var vadīt tuvāk Jēzum, var palīdzēt dziļāk izprast Viņa mīlestību un tuvināt laimīgajai miera dzimtenei. Tāpēc neatmetīsim savu paļāvību, bet stipri uzticēsimies Dievam daudz vairāk kā jebkad iepriekš. “Līdz šejienei tas Kungs mums ir palīdzējis.” (l. Samuēla 7:12) Vai tad Viņš nepalīdzēs līdz galam? Uzlūkosim visu to, kas mums atgādina, ko Kungs darījis, lai mūs atbalstītu un izglābtu no postītāja rokas. Pastāvīgi atcerēsimies visus Dieva žēlsirdības pierādījumus — asaras, ko Viņš nožāvējis, sāpes, ko Viņš remdinājis, atņemto nemieru, izkliedētās bailes, apmierinātās vajadzības, dāvātās svētības — tā sevi stiprinot izturēt visu, kas mūs vēl sagaida atlikušajā svešniecības ceļa posmā.
Mums nevajag skatīties uz priekšu, [126] domājot tikai par nākotnes grūtībām, bet uz nākošo mēs drīkstam raudzīties tāpat kā uz pagājušo, sakot: “Līdz šejienei tas Kungs mums ir palīdzējis.” “Un kādas tavas dienas, tāds būs tavs spēks.” (5.Mozus 33:25) Pārbaudījumi nebūs lielāki par spēku, kas tiks dots, lai tos izturētu. Tāpēc strādāsim tieši tur, kur atrodam darbu, ticot, ka lai kas arī nenotiktu, mēs saņemsim spēku jebkura pārbaudījuma izturēšanai.
Pienāks laiks, kad atvērsies Debesu vārti, lai ielaistu Dieva bērnus, un viņu ausis kā brīnišķīgāko mūziku uztvers Godības Ķēniņa svētību vārdus: “Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” (Mateja 25:34)
Tad atpestītos apsveiks mājokļos, ko Jēzus tiem sagatavojis. Tur viņu biedri vairs nebūs zemiski cilvēki, meļi, elku pielūdzēji, netiklie un neticīgie, bet viņi dzīvos kopā ar tiem, kas uzvarējuši sātanu un dievišķās žēlastības spēkā izveidojuši pilnīgu raksturu. Kristus asins nopelns būs tos atbrīvojis no katras grēcīgas tieksmes, katras nepilnības, kas tiem šajā zemē sagādāja ciešanas; to daļa būs Viņa godības spožums, kas daudzkārt pārsniegs saules spožumu. Atpestītajos atklāsies morālais skaistums, Kristus rakstura pilnība, kas būs neizsakāmi vērtīgāka par ārējo godu vai slavu. Tur viņi bez vainas stāvēs lielā, baltā troņa priekšā, baudīdami eņģeļiem atbilstošu cieņu un priekšrocībās.
“Ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu” (Mateja 16:26), ņemot vērā to brīnišķo mantojumu, kādu tiem iespējams saņemt? Viņš var būt trūcīgs, tomēr jau viņā pašā [127] ir bagātība un cieņa, ko pasaule nekad nespēj dot. Atpestīta, no grēka šķīstīta dvēsele, kas ar visām tās cēlajām spējām nodevusies kalpošanai Dievam, patiesi ir vislielākā vērtība. Tāpēc Debesīs, kur mājo Dievs un svētie eņģeļi, katra izglābta dvēsele izraisa lielu prieku, kas izpaužas svētās uzvaras un slavas dziesmās.