[115] Dieva bērni ir aicināti pārstāvēt savu Kungu, parādot Kristus laipnību un žēlastību. Kā Jēzus mums ir atklājis Tēva patieso raksturu, tā mums jāatklāj Kristus pasaulei, kas nepazīst Viņa maigo, līdzcietīgo mīlestību. “Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē,” - sacīja Jēzus, - “arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.” “Es viņos un Tu Manī... lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:18,23) Par Jēzus sekotājiem apustulis Pāvils liecināja: “Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule”, “saprotama un lasāma visiem cilvēkiem”. (2.Korintiešiem 3:3,2) Ar katru no saviem bērniem Jēzus sūta vēstuli pasaulei. Ja tu esi Kristus sekotājs, tad Viņš ar tevi sūta vēstuli ģimenei, ciemam un ielai, kur tu dzīvo. Mājojot tevī, Jēzus vēlas runāt uz to sirdīm, kas Viņu nepazīst. Varbūt viņi nelasa Bībeli un nedzird balsi, kas uz tiem runā no Rakstu lappusēm, tie nespēj saskatīt Dieva mīlestību Viņa darbos. Bet, ja tu esi īsts Kristus pārstāvis, tad, iespējams, tieši no tavas izturēšanās viņi iegūs zināmu izpratni par Kunga laipnību un tiks pārliecināti Viņu mīlēt un Viņam kalpot.
Kristieši ir nolikti par gaismas nesējiem ceļā uz Debesīm. Viņiem jāatstaro pasaulei gaisma, kas uz tiem spīd no Kristus. Viņu dzīvei un raksturam vajadzētu būt tādiem, lai citi, uz tiem raugoties, [116] iegūtu pareizu priekšstatu par Kristu un Viņa kalpošanu.
Ja mēs tiešām pārstāvam savu Glābēju, tad Viņa kalpošanu parādīsim tik pievilcīgu, kāda tā arī patiesībā ir. Kristieši, kas savās dvēselēs uzņem grūtsirdību un skumjas, kas kurn un sūdzas, citiem sniedz nepareizu priekšstatu par Dievu un kristīgu dzīvi. Tie rada iespaidu, ka Radītājam nepatīk, ja Viņa bērni ir laimīgi, un tādā veidā nodod nepareizu liecību par mūsu Debesu Tēvu.
Sātans gavilē, kad viņam izdodas Dieva bērnos radīt neticību un izmisumu. Viņš priecājas redzot, ka mēs neuzticamies Dievam, ka šaubāmies par Viņa labprātību un spēku mūs glābt. Viņam patīk, ja mēs domājam, ka Kungs, kurš lemj pasaules likteņus, varētu nodarīt mums ko ļaunu. Sātans cenšas izveidot priekšstatu, ka Radītājam nav līdzjūtības un žēlastības. Viņš sniedz nepareizu liecību par Dievu. Viņš piepilda iztēli ar maldīgiem uzskatiem, ka mums vairs nav dārga patiesība par mūsu Debesu Tēvu, bet pārāk bieži savās domās kavējamies pie ļaunā ienaidnieka sagrozījumiem un ar savu neuzticēšanos un kurnēšanu pret Dievu darām Viņam negodu. Reliģisko dzīvi sātans vienmēr ir centies padarīt pēc iespējas drūmāku. Viņš vēlas, lai tā liktos nogurdinoša un grūta, un, ja kristietis ar savu izturēšanos apstiprina šo priekšstatu par reliģiju, tad viņa neticība atbalsta sātana melus.
Staigājot pa dzīves ceļu, daudzi kavējas pie savām kļūdām un neveiksmēm, pie vilšanās, un viņu sirdis pildās ar skumjām un mazdūšību. Mana Eiropas apmeklējuma laikā kāda māsa, kas tā bija rīkojusies un tāpēc jutās dziļi nelaimīga, rakstīja man, [117] lūdzot kādu iedrošinošu vārdu. Pēc viņas vēstules izlasīšanas es naktī sapņoju, ka atrodos dārzā, un viens, kas, likās, bija dārza īpašnieks, mani pavadīja pa iemītajiem ceļiem. Es plūcu puķes un priecājos par to smaržu, bet šī māsa, kas gāja blakus, manu uzmanību visu laiku pievērsa neizskatīgiem ērkšķu krūmiem, kas atradās viņas ceļā. Tā jutās neapmierināta un noskumusi. Viņa negāja pa taku, sekojot vadonim, bet staigāja starp ērkšķiem un dadžiem. “Ak,” viņa sūdzējās, “cik žēl, ka ērkšķi ir sabojājuši šo skaisto dārzu!” Tad pavadonis sacīja: “Atstāj ērkšķus, jo tie tikai tevi ievaino! Plūc rozes, lilijas un neļķes!”
Vai tavā dzīvē bijuši gaiši brīži? Vai tu neesi piedzīvojis laikus, kad tava sirds priecīgi pukstēja, atsaucoties Dieva Garam? Vai, pāršķirstot savas dzīves atmiņas, tu neatrodi arī patīkamas lappuses? Vai Dieva apsolījumi, līdzīgi smaržīgām puķēm, neaug abās pusēs tavai takai? Vai tu negribi atļaut, lai to skaistums un smarža tavu sirdi piepilda ar prieku?
Ērkšķi tevi tikai ievainos un sāpinās; un, ja tu vāc vienīgi tos, sniedzot arī citiem, vai tad tu, pats nicinādams Dieva laipnību, neaizkavē arī savus līdzcilvēkus iet pa dzīvības ceļu?
Nav gudri sakrāt visas nepatīkamās atmiņas par pagājušo dzīvi — tās netaisnības un vilšanos — runāt par tām un sērot [118] par tām, līdz mūs nomāc mazdūšība. Drosmi zaudējušu dvēseli piepilda tumsa, kas tur neielaiž Dieva gaismu un met ēnu arī uz citu takas.
Pateicība Dievam, ka Viņš mums ir atklājis daudzas krāšņas ainas. Apkoposim Viņa mīlestības svētīgos apliecinājumus, lai pastāvīgi varētu uz tiem skatīties. Lūk, Dieva Dēls, savu dievišķību ietērpis cilvēka miesā, atstāj Tēva troni, lai cilvēku varētu izglābt no sātana varas; Viņa uzvara mūsu labā, kas cilvēkiem atver Debesis, dod iespēju ieskatīties tur, kur atklājas Dieva godība. Tur kritusī cilvēce, pacelta no sabrukuma bedres, kur to bija iegrūdis grēks, no jauna savienota ar bezgalīgo Dievu un ticībā mūsu Glābējam, kas izturējis dievišķo pārbaudi, ietērpta Kristus taisnībā un paaugstināta pie Viņa troņa — vai tās nav ainas, par kurām Dievs vēlas, lai mēs tās pārdomātu!
Kad apšaubām Dieva mīlestību un neuzticamies Viņa apsolījumiem, mēs Viņu apkaunojam un apbēdinām Viņa Svēto Garu. Kā justos māte, kas visu savu dzīvi atdevusi, lai atbalstītu bērnu intereses un sagādātu tiem palīdzību, ja viņas bērni pastāvīgi par to sūdzētos, ka tā tiem nevēl labu? Pieņemsim, ka bērni apšauba viņas mīlestību — vai tas neievainotu jūtīgo sirdi? Kā justos tēvs, pret kuru tā izturētos viņa bērni? Un kā Debesu Tēvs var skatīties uz mums, ja mēs neuzticamies Viņa mīlestībai, kas Viņam likusi atdot savu vienpiedzimušo Dēlu, lai mums būtu dzīvība? [119] Apustulis raksta: “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” (Romiešiem 8:32) Un tomēr, cik daudzi, ja ne ar vārdiem, tad ar savu rīcību saka: “Kungs to nav domājis par mani. Varbūt Viņš mīl citus, bet mani gan Viņš nemīl.”
Tas viss nāk par ļaunu tavai dvēselei, jo katrs šaubu vārds, ko tu izrunā, izsauc sātana kārdināšanas. Tas pastiprina tevī tieksmi šaubīties un apbēdina kalpojošos eņģeļus. Kad sātans tevi kārdina, tad neizsaki nevienu šaubu vai nedrošības vārdu. Ja tu izvēlies atvērt durvis viņa priekšlikumiem, tad tavu prātu pildīs neuzticība un izaicinošs aizdomīgums. Ja tu atklāj savas izjūtas, tad katras izsacītās šaubas ietekmē ne tikai tevi pašu, bet tā ir sēkla, kas uzdīgs un nesīs augļus citu dzīvē, un var gadīties, ka tavu vārdu ietekmi vairs nebūs iespējams novērst. Varbūt tu pats pēc kārdināšanas spēsi atgūties un izkļūt no sātana slazdiem, bet citi, kurus skārusi tava ietekme, iespējams, nevarēs vairs izvairīties no tevis mantotās neticības. Cik svarīgi tāpēc runāt tikai to, kas dod garīgu spēku un dzīvību!
Eņģeļi klausās, kādu liecību par savu Debesu Kungu tu nodod pasaulei. Lai tavas sarunas ir par Viņu, kurš dzīvo, lai tevi aizstāvētu Tēva priekšā. Kad tu satver drauga roku, tad lai tavas lūpas un tava sirds slavē Dievu. Tas viņa domas saistīs pie Jēzus.
Katram ir savi pārbaudījumi: mokošas bēdas vai kārdinājumi, kam grūti pretoties. [120] Tādēļ personīgās grūtības nestāsti mirstīgajam cilvēkam, bet lūgšanā visu uztici Dievam. Apņemies nekad neizteikt nevienu vārdu, kurā varētu saklausīt šaubas vai mazdūšību — lai tas ir tavas dzīves likums. Ar cerības un svēta iedrošinājuma vārdiem tu vari darīt daudz, apgaismojot citu dzīvi un stiprinot viņu centienus.
Ir daudz varonīgu dvēseļu, kuras ļoti nomāc kārdināšanas, tomēr cīņā ar sevi un ļaunā spēkiem tās kādreiz jau var būt gatavas padoties. Nekad neizsauc mazdūšību viņu smagajā cīņā. Uzmundrini ar drosmīgiem, cerību pilniem vārdiem, lai dvēsele apņemtos neatkāpties no sava ceļa. Tā no tevis var atspīdēt Kristus gaisma. “Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam.” (Romiešiem 14:7) Mūsu neapzinātais iespaids citus var iedrošināt un stiprināt vai arī atņemt tiem drosmi un aizdzīt no Kristus un patiesības.
Daudziem par Kristus dzīvi un raksturu ir pavisam maldīgi uzskati. Tie domā, ka ar Viņu kopā nebija ne siltuma, ne prieka, ka Viņš bija kategorisks, nosodošs un drūms. Daudzos gadījumos šis tumšais viedoklis nosaka toni visai reliģiskajai dzīvei.
Bieži dzird sakām, ka Jēzus gan raudāja, bet nekas nav zināms, vai Viņš kādreiz būtu arī smaidījis. Mūsu Pestītājs tiešām bija Sāpju Vīrs un pazina bēdas, jo Viņš Savu sirdi atvēra visām cilvēku ciešanām. Bet, lai gan Kristus dzīve bija pašaizliedzīga, ciešanu un rūpju apēnota, Viņa gars tomēr nebija satriekts. Viņa sejā neatspoguļojās bēdas un neapmierinātība, bet gan liels un pastāvīgs miers. Viņa sirds bija dzīvības avots, un visur, kur Viņš gāja, Jēzus sev līdzi nesa mieru un dusu, prieku un līksmi. [121]
Mūsu Pestītājs bija dziļi nopietns un neparasti mierīgs, bet nekad drūms vai īgns. Un arī to dzīve, kas atdarina Viņu, būs veltīta cēliem mērķiem. Tie dziļi izpratīs savu personīgo atbildību. Tiks apvaldīta vieglprātība, nebūs trakulīgas jautrības vai rupju joku, bet Jēzus reliģija radīs miera plūsmu, kas līdzināsies varenas upes straumei. Tā nenodzēsīs prieka gaismu, tā neatturēs no līksmības un neapēnos saulaino, smaidošo seju. Kristus nenāca, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu; un ja sirdī valda Viņa mīlestība, tad mēs sekosim Viņa priekšzīmei.
Ja mēs daudz skatīsimies uz līdzcilvēku nelaipno izturēšanos un netaisno rīcību, tad būs jāatzīst, ka ir neiespējami tos mīlēt, kā Kristus mūs mīlējis, bet, ja mūsu domas kavēsies pie Jēzus brīnišķīgās līdzjūtības un mīlestības pret mums, tad šo pašu garu sajutīs arī citi. Mums vajadzētu mīlēt un cienīt vienam otru, neskatoties uz kļūdām un nepilnībām, kaut arī tās nevar neredzēt. Ir jāizkopj pazemība un neuzticēšanās sev un, sastopoties ar citu kļūdām, mums pret tiem jābūt pacietīgiem un iejūtīgiem. Tas iznicinās jebkuru savtību, un mēs kļūsim augstsirdīgi un devīgi.