“Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom. 5:8)
Un “ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar to mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:31,32)
“Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (38.,39. pants)
“Tu vari mani šķīstīt”
Lepra jeb spitālība bija visbriesmīgākā no visām Austrumos pazīstamajām slimībām. Tās neārstējamība, lipīgums un briesmīgās izpausmes — izkropļoti un mirstoši cilvēki — pat visdrosmīgākajos radīja bailes. Jūdi to uzskatīja kā sodu par grēkiem, un tā tika nosaukta par “sitienu” un “Dieva pirkstu”. Tā kā slimība bija nāvējoša, nesaudzīga un neizskaužama, to uzskatīja par grēka simbolu.
Saskaņā ar ceremoniālo likumu spitālīgais tika pasludināts par nešķīstu. Viss, ko slimnieks aizskāra, kļuva nešķīsts. Viņa elpa sabojāja gaisu. Tāpat kā jau mirušais, arī viņš tika izslēgts no cilvēku mājokļa. Tam, kuru turēja aizdomās par saslimšanu ar šo slimību, bija jāierodas pie priesteriem, kam tad viņu vajadzēja apskatīt un izlemt tā likteni. Ja atzina, ka lepra ir, sasirgušo izolēja no ģimenes, izslēdza no Israēla draudzes, un tas drīkstēja satikties tikai ar sev līdzīgajiem. Izņēmums nebija pat ķēniņi un valdnieki. Monarham, kam uzbruka šī briesmīgā slimība, bija jānoliek savs scepteris un jāatstāj sabiedrība.
Šķirtam no draugiem un piederīgajiem, spitālīgajam bija jānes savas slimības lāsts. Viņam bija atklātībai jādara zināma sava nelaime, jāsaplēš apģērbs un jādod briesmu signāls, brīdinot visus bēgt no viņa inficējošās klātbūtnes. Vientuļā trimdinieka drūmais sauciens: “Nešķīsts! Nešķīsts!” bija signāls, ko uzklausīja ar bailēm un pretīgumu.
Kristus darbības apvidū bija daudz šādu cietēju, un, uzzinot par Viņa kalpošanu, kāda slimnieka sirdī modās ticība. Ja viņš nokļūtu pie Jēzus, viņš tiktu dziedināts. Bet kā lai Viņu atrod? Nolemts beztermiņa atšķirtībai, kā gan viņš varētu ierasties pie Ārsta? Vai Kristus vēlēsies viņu dziedināt? Vai Viņš, tāpat kā farizeji un pat ārsti, neizteiks lāstu pār slimo un nebrīdinās to bēgt no cilvēku uzturēšanās vietām?
Viņš pārdomā visu par Jēzu dzirdēto. Neviens Viņa palīdzības meklētājs neesot aizraidīts. Nelaimīgais cilvēks nolemj sameklēt Pestītāju. Kaut arī viņu neielaiž pilsētā, var būt, ka viņš varētu šķērsot Viņa taku kādā sānceļā gar kalnu pārejām vai atrast Viņu, kad Viņš mācīs ārpus pilsētām. Tā ir viņa vienīgā cerība, bet grūtības ir lielas.
Iztālēm stāvēdams, spitālīgais uztver dažus Pestītāja teiktos vārdus. Viņš redz Jēzu uzliekam rokas cietējiem. Viņš redz, ka kroplie, aklie, paralizētie un mirstošie tiek dziedināti, kļūst veseli un slavē Dievu par atbrīvošanu. Viņa ticība pieaug. Tuvāk un arvien tuvāk viņš piekļūst ieinteresētajam pūlim. Aizmirsti ir noteiktie ierobežojumi, cilvēku drošība un bailes no slimā. Viņš domā tikai par svētīgo dziedināšanas cerību.
Spitālīgā izskats ir pretīgs. Slimība radījusi briesmīgus izkropļojumus. Ir šausmīgi skatīties uz viņa bojā ejošo ķermeni. Ieraugot viņu, ļaudis atkāpjas. Izbailēs tie spiežas cits pie cita, lai izvairītos no saskarsmes ar slimo. Daži mēģina aizkavēt viņa tuvošanos Jēzum, bet veltīgi. Ne spitālīgais tos redz, ne dzird. Viņš neklausās apkārtējo naidīgajos izsaucienos. Viņš redz tikai Dieva Dēlu un dzird vienīgi balsi, kas mirstošajiem atdod dzīvību.
Piesteidzies pie Jēzus, viņš nometas pie Viņa kājām un saka: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.”
Jēzus atbild: “Es gribu, topi šķīsts!” un uzliek viņam savu roku. (Mat. 8:2,3)
Spitālīgajā tūlīt notiek pārmaiņa. Viņa asinis kļūst veselas, nervi jutīgi, muskuļi stingri. Izzūd leprai raksturīgais nedabīgais bālums, zvīņainā ādas virsma; viņa miesa kļūst tīra un veselīga kā mazam bērnam.
Ja priesteri uzzinātu patiesību par šī spitālīgā dziedināšanu, viņu naids pret Kristu liktu tiem pieņemt negodīgu spriedumu. Jēzus vēlējās nodrošināt neitrālu lēmumu. Tādēļ Viņš lūdz šo vīru nestāstīt nevienam par izdziedināšanu, bet nekavējoties doties uz dievnamu ar upuri, pirms izplatās kādas valodas par brīnumu. Priesteriem vispirms vajadzēja pārbaudīt upurētāju un noteikt, vai tas ir pilnīgi atveseļojies, iekams viņi varēja pieņemt šādu upuri.
Pārbaude tika izdarīta. Priesteri, kuri bija sodījuši spitālīgo ar izraidīšanu, apliecināja viņa izveseļošanos. Dziedinātais cilvēks tika atdots ģimenei un sabiedrībai. Viņš sajuta, cik vērtīgas ir veselības priekšrocības un priecājās par atjaunotajiem spēkiem un satikšanos ar saviem mīļajiem. Neraugoties uz Jēzus brīdinājumu, viņš nespēja vairs ilgāk noslēpt savu izdziedināšanu un priecīgs gāja, visur vēstīdams par Tā spēku, kas viņu bija darījis veselu.
Kad šis cilvēks nāca pie Jēzus, viņš bija “caurcaurēm spitālīgs”. Slimības nāvīgā inde bija pārņēmusi visu viņa ķermeni. Mācekļi mēģināja aizkavēt savu Kungu no saskarsmes ar neveselo, jo tas, kas aizskāra spitālīgo, pats kļuva nešķīsts. Taču, uzliekot savu roku slimajam, Jēzus neaptraipījās. Spitālība tika izdziedināta. Tāpat ir arī ar grēka spitālību. Tā ir dziļi iesakņojusies, nāvējoša, un cilvēka spēkiem nav iespējams to dziedināt. “Visa galva ir slima, un sirds ir vāja. No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces un jauni ievainojumi.” (Jes. 1:5,6) Bet Jēzus, kaut arī tērpies cilvēka miesā, neaptraipījās. Grēciniekam Viņa tuvums bija dziedinošs balzams. Kas vien noslīgst pie Viņa kājām, ticībā lūdzot: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt,” sadzirdēs atbildi: “Es gribu, topi šķīsts.”
Dažās dziedināšanās Jēzus nedāvāja gaidītās svētības uzreiz, bet spitālīgā izteiktais lūgums tika uzklausīts tūlīt. Ja mēs lūdzam laicīgās svētības, atbilde uz mūsu lūgumu var kavēties vai arī Dievs var mums dot kaut ko citu, nekā mēs lūdzam; taču tā nav tad, kad lūdzam atbrīvot sevi no grēka. Viņš vēlas mūs šķīstīt no šīs “spitālības”, darīt mūs par saviem bērniem un palīdzēt mums dzīvot svētu dzīvi. Kristus “pats sevi ir nodevis par mūsu grēkiem, lai mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva, mūsu Tēva prāta”. (Gal. 1:4) “Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.” (1. Jāņa 5:14,15)
Jēzus uzlūko visus nomāktos un grūtsirdīgos, kuru cerības ir sagrautas, tos, kuri dvēseles ilgas cenšas piepildīt zemes priekos. Kristus visus aicina rast mieru Viņā.
“Jūs atradīsit atvieglojumu”
Laipni Viņš aicināja grūtdieņus: “Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mat. 11:29)
Ar šiem vārdiem Kristus uzrunā katru cilvēku. Vai nu viņi to apzinās, vai ne, visi ir garīgi izslāpuši un grūtsirdīgi. Visus ir nomākušas nastas, ko tikai Kristus spēj atņemt. Vissmagākais slogs, ko nesam, ir mūsu grēki. Ja mums tie būtu jānes vieniem, tie mūs salauztu. Bet Bezgrēcīgais ir ieņēmis mūsu vietu. “Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.” (Jes. 53:6, Glika tulk., 7. pants)
Viņš ir nesis mūsu vainu smagumu. No mūsu nogurušajiem pleciem Viņš šo grūtumu noņems. Viņš mūs atvieglos. Arī rūpju un bēdu nastu Viņš nesīs. Kristus aicina mūs visas rūpes uzlikt Viņam, jo nes mūs savā sirdī.
Mūsu cilts Vecākais Brālis atrodas pie mūžīgā troņa. Viņš uzlūko ikvienu dvēseli, kas savu seju pievērsusi Viņam kā Pestītājam. No pieredzes Viņam ir zināmas cilvēces vājības, mūsu vajadzības un kārdinājumu spēks, jo Viņš tika “tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka”. (Ebr. 4:15) Viņš uzmana tevi, trīsošais Dieva bērns. Vai tu tiec kārdināts? Viņš atbrīvos. Vai tu esi bezspēcīgs? Viņš stiprinās. Vai tu esi neziņā? Viņš apgaismos. Vai tu esi ievainots? Viņš dziedinās. Tas Kungs “nosaka zvaigznēm to skaitu” un tomēr “Viņš dziedē salauztas sirdis un remdē ļaužu sāpes”. (Ps. 147:4,3)
Vienalga, kāds ir tavs nemiers un pārbaudījumi, uztici savu lietu Kungam. Tavs gars gūs atbalstu visu izturēt. Tev būs iespējams atbrīvoties no apmulsuma un grūtībām. Jo vājāks un bezpalīdzīgāks tu jūties, jo stiprāks tu kļūsi Viņa spēkā. Jo smagākas būs nastas, jo svētsvinīgāks miers, kad tās uzticēsi nastu Nesējam.
Apstākļi var izšķirt draugus; nemierīgie plašās jūras viļņi var bangot starp mums un viņiem, bet nekādi apstākļi vai attālums nevar mūs šķirt no Pestītāja. Lai kur mēs atrastos, Viņš ir pie mūsu labās rokas, lai atbalstītu, aizstāvētu, uzturētu un iedrošinātu. Lielāka nekā mātes mīlestība pret savu bērnu ir Kristus mīlestība pret saviem atpirktajiem. Mūsu priekšrocība ir dusēt Viņa mīlestībā, sakot: “Es uzticēšos Viņam, jo Viņš atdeva savu dzīvību manis dēļ.”
Cilvēka mīlestība var mainīties, bet Kristus mīlestība nemainās nekad. Kad mēs lūdzam Viņa palīdzību, Viņa roka ir izstiepta, lai izglābtu.
“Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” — saka tas Kungs, tavs apžēlnieks.” (Jes. 54:10)