Ja izpratīsim Dieva pacietību ar mums, mēs netiesāsim un neapsūdzēsim citus. Cik pārsteigti būtu bijuši Kristus līdzgaitnieki, ja zemes dzīves laikā pēc iepazīšanās ar Viņu tie būtu no Viņa dzirdējuši kaut vienu apsūdzības, kļūdas meklējošu vai neiecietīgu vārdu. Nekad neaizmirsīsim, ka tiem, kas Viņu mīl, savā raksturā jāatspoguļo Viņš.
“Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties viens otru pārspēt savstarpējā cieņā.” “Neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību.” (Rom. 12:10; 1. Pēt. 3:9)
Kungs Jēzus prasa, lai mēs atzītu katra cilvēka tiesības. Cilvēku sociālās un viņu kā kristiešu tiesības ir jāievēro. Pret visiem jāizturas smalkjūtīgi un ar cieņu — kā pret Dieva dēliem un meitām.
Kristietība izveido cilvēku par cienījamu un godājamu sabiedrības locekli. Kristus bija pieklājīgs pat pret saviem vajātājiem, un Viņa patiesie sekotāji būs tādi paši. Vērojiet Pāvilu, kad viņš tika atvests pie valdniekiem! Viņa uzruna Agripam ir patiesas laipnības un arī pārliecinošas daiļrunības attēlojums. Evaņģēlijs neatbalsta formālo, pasaulē vispārizplatīto pieklājību, bet to uzmanīgo izturēšanos, kas nāk no patiesi laipnas sirds.
Ar visrūpīgākajām formālajām pieklājības normām nepietiek, lai savaldītu nomāktu garastāvokli, skarbu spriedumu un nepiedienīgu valodu. Patiesa smalkjūtība nekad neatklāsies tik ilgi, kamēr paša es tiks uzskatīts par visaugstāko. Sirdī ir jābūt mīlestībai. Patiess kristietis savas rīcības motīvus smeļas no tur mītošās dedzīgās mīlestības pret savu Kungu. No pieķeršanās Kristum rodas ieinteresētība par saviem brāļiem. Mīlestība rada un veicina žēlsirdību, pieklājību un laipnu izturēšanos. Tā apgaro seju un klusina balsi; ceļ un pārveido visu cilvēka būtni.
Dzīve galvenokārt nesastāv no lieliem upuriem un brīnišķīgiem sasniegumiem, bet gan no mazām lietām. Visbiežāk tieši tās, kaut arī šķietami nesvarīgas, mūsu dzīvē ienes lielu labumu vai ļaunumu. Ja mēs nespējam izturēt šo sīkumu radītos pārbaudījumus, veidojas kaitīgi ieradumi un izkropļojas raksturs; rodoties lielākām grūtībām, mēs tām neesam sagatavoti. Tikai rīkojoties principiāli, ikdienas dzīves pārbaudījumos spējam rast spēku būt nelokāmiem un uzticīgiem visbīstamākajās un visgrūtākajās situācijās.
Mēs nekad neesam vieni. Vai izvēlamies Viņu, vai ne, Viņš ir mūsu Pavadonis. Atcerieties — lai kur jūs esat un ko darāt, tur ir Dievs. Viņa ievērībai nepaiet garām neviens izteikts vārds, paveikts darbs vai kāda doma. Ikvienam jūsu vārdam vai darbam ir liecinieks — svētais grēku nīdējs Dievs. Domājiet par to pirms katra vārda vai rīcības. Kā kristieši jūs esat ķēnišķīgās ģimenes locekļi, debesu Ķēniņa bērni. Neizsakiet nevienu vārdu, nedariet neko, kas var apkaunot “cienīgo pār jums nosaukto vārdu”. (Jēk. 2:7)
Rūpīgi pētiet dievišķi cilvēcisko raksturu un vienmēr jautājiet: “Ko Jēzus darītu manā vietā?” Tai jābūt mūsu pienākumu mērauklai. Bez iemesla neejiet tādu ļaužu sabiedrībā, kuri ar savām “gudrībām” varētu aptraipīt jūsu sirdsapziņu vai vājināt jūsu nodomu dzīvot pareizi. Nepazīstamu cilvēku vidū, uz ielas, satiksmes līdzekļos vai mājās nedariet neko tādu, kam būtu vismazākā ļaunuma pazīme. Vienmēr dariet tikai to, kas pilnveido, padara skaistāku un cildenāku dzīvi, kuru Kristus ir atpircis ar savām asinīm.
Vienmēr rīkojieties saskaņā ar pamatprincipu, bet nekad — impulsa vadīti. Savu dabisko straujumu mīkstiniet ar rāmumu un laipnību. Nedodiet vaļu vieglprātībai vai laika šķiešanai. Pār jūsu lūpām nedrīkst nākt zemiskas asprātības. Pat domām neļaujiet plosīties. Domas ir jāsavalda, lai tās būtu paklausīgas Kristum. Tām jākavējas pie svētām lietām, tad Kristus žēlastībā tās būs šķīstas un patiesas.
Mums pastāvīgi jāapzinās vajadzība pēc cēlinoša šķīstu domu spēka. Katras dvēseles vienīgā drošība ir pareiza domāšana. Kādas ir cilvēka “sirds domas, tāds viņš ir”. (Sal. pam. 23:7, Glika tulk.) Pašsavaldīšanās spēks tiek stiprināts, to vingrinot. Kas sākotnēji šķiet grūti, pastāvīgi atkārtojot, kļūst arvien vieglāk panesams, un pareizās domas un darbības kļūst par ieradumu. Ja gribēsim, spēsim novērsties no visa lētā un zemiskā un pacelties augstāk; tad cilvēki mūs cienīs un Dievs mīlēs.
Attīstiet ieradumu runāt labu par citiem. Vairāk domājiet par savu paziņu un draugu teicamajām īpašībām, bet iespējami mazāk par kļūdām un trūkumiem; kad rodas tieksme sūdzēties par to, ko kāds ir teicis vai darījis, atzinīgi novērtējiet kaut ko šī cilvēka dzīvē vai raksturā. Attīstiet prasmi pateikties. Slavējiet Dievu par Viņa brīnišķo mīlestību, nododot Kristu nāvē mūsu dēļ. Nekad nav vērts domāt par jums nodarītajām pārestībām. Dievs aicina domāt par Viņa žēlsirdību un bezgalīgo mīlestību, lai mūsos modinātu pateicību par to.
Dedzīgiem darbiniekiem nav laika kavēties pie citu kļūdām. Mēs nevaram atļauties pārtikt no citu kļūdu vai vājību sēnalām. Pelšanai ir divkāršs ļaunums, un tas smagāk krīt uz pašu runātāju nekā uz klausītāju. Nevienprātības un strīdu sējējs nāvējošus augļus ievāc paša dvēselē. Pati citu cilvēku ļaunuma vērošana veido ļaunumu skatītājā. Kavējoties pie citu kļūdām, mēs tiekam pārveidoti šajā līdzībā, bet, uzlūkojot Jēzu, runājot par Viņa mīlestību un rakstura pilnību, tiekam pārvērsti Viņa līdzībā. Pārdomājot augsto ideālu, kuru Viņš nolicis mūsu priekšā, mēs paceļamies skaidrā un svētā atmosfērā, pat Dieva klātbūtnē. Ja tur uzkavējamies, no mums izstaro gaisma uz visiem, ar kuriem esam saskarē.
Nevis kritizējiet un nopeliet, bet sakiet sev: “Man jādomā par savu pestīšanu. Ja sadarbojos ar Kungu, kas vēlas izglābt manu dvēseli, man sevi rūpīgi jāuzmana. Viss ļaunums no savas dzīves man jānoliek, ikviena kļūda jāuzvar. Man jākļūst jaunam radījumam Kristū. Tad es nevis vājināšu tos, kas pretojas ļaunumam, bet tos stiprināšu ar iedrošinošiem vārdiem.” Mēs esam pārāk vienaldzīgi cits pret citu. Pārāk bieži aizmirstam, ka mūsu līdzgaitniekiem vajadzīgs spēks un uzmundrinājums. Parūpējieties, lai viņi pārliecinātos par jūsu ieinteresētību un līdzjūtību. Palīdziet viņiem ar savām aizlūgšanām, un viņiem jāzina, ka jūs to darāt.
Ne visi ir patiesi mācekļi, kas sauc sevi par Kristus darbiniekiem. Starp tiem, kas nes Viņa vārdu un ir Viņa kalpu pulkā, dažiem nav Viņa rakstura. Tie neievēro Viņa pamatprincipus, bieži rada sarežģījumus un mazdūšību saviem biedriem, īpaši jaunajiem kristiešiem. Nevienu nedrīkst maldināt. Kristus mums ir devis pilnīgu piemēru un aicina Viņam sekot.
Līdz pat gala laikam starp kviešiem būs nezāles. Kad namatēva kalpi savā dedzībā viņam par godu lūdza atļauju izravēt nezāles, saimnieks atbildēja: “Nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam.” (Mat. 13:29,30)
Savā žēlsirdībā un pacietībā Dievs izturas saudzīgi pret stūrgalvīgo un pat liekulīgo. Nodevējs Jūda bija Kristus izredzēto apustuļu vidū. Vai tad ir iemesls pārsteigumam vai mazdūšībai, ja arī šodien Viņa darbinieku vidū ir liekuļi? Ja Viņš, kas lasa sirdīs, spēja izturēt sava nodevēja klātbūtni, ar kādu gan pacietību mums ir jāizturas pret tiem, kas kļūdās!
Taču ne visi, pat tie, kas šķiet viskļūdainākie, līdzinās Jūdam. Pēteris, straujš, pārsteidzīgs un pašpārliecināts, bieži nokļuva neērtākās situācijās nekā Jūda. Pestītājs visbiežāk norāja viņu, bet kāda bija viņa darba un upurēšanās dzīve! Kādu liecību tā sniedz par Dieva žēlastības spēku! Cik vien spējam, citu labā mums ir jābūt tiem, kas Jēzus bija saviem mācekļiem, kad Viņš dzīvoja virs zemes un sarunājās ar šiem ļaudīm.
Uzskatiet sevi par misionāriem vispirms savu darbabiedru vidū. Bieži nepieciešams daudz laika un darba, lai Kristum mantotu vienu dvēseli. Ja tikai viena dvēsele atgriežas no grēka pie patiesības, eņģeļi par to priecājas. Vai jūs domājat, ka kalpojošajiem gariem, kas ir nomodā par šīm dvēselēm, ir patīkami redzēt, cik vienaldzīgi pret tām izturas daži, kas sevi sauc par kristiešiem? Ja Jēzus pret mums izturētos tā, kā mēs dažkārt izturamies cits pret citu, vai kāds no mums vispār tiktu pestīts?
Atcerieties — jūs nespējat lasīt sirdis. Jums nav zināmi kāda cilvēka rīcības motīvi, kas jums šķiet nepareizi. Daudzi nav pareizi audzināti, un tādēļ viņu raksturi ir izkropļoti, smagi un stūraini. Šie ļaudis šķiet esam negatīvi noskaņoti pret visu. Tomēr Kristus žēlastība tādus cilvēkus var pārveidot. Nekad neatraidiet viņus, neradiet viņos mazdūšību vai izmisumu ar vārdiem: “Tu mani esi sarūgtinājis, un es tev nemaz nemēģināšu palīdzēt!” Daži dusmu izprovocēti pārsteidzīgi vārdi — tieši tie, kādus, pēc mūsu domām, viņi ir pelnījuši — spēj saraut stiprās saites, kurām bija jāsavieno viņu sirdis ar mūsējām.
Saskanīga dzīve, pacietība, iecietība un absolūts miers izaicinājumu brīžos vienmēr ir vispārliecinošākie argumenti un nopietnākais pievilkšanas spēks. Ja jums ir izdevības un priekšrocības, kādu nav bijis citiem, ņemiet to vērā un esiet vienmēr gudrs, uzmanīgs un laipns skolotājs.
Lai lakā iegūtu skaidru, stingru zīmoga nospiedumu, zīmogu uz tās neuzmet strauji un spēcīgi; jūs uzmanīgi uzliekat to uz lakas un mierīgi, nepārtraukti to nospiežat, līdz laka veidnē ir sacietējusi. Līdzīgi izturieties pret cilvēku dvēselēm. Kristīgās ietekmes nepārtrauktība ir tās spēka pamats, un tas ir atkarīgs no jūsu nesatricināmās stājas, atklājot Kristus raksturu. Palīdziet tiem, kuri kļūdījušies, izstāstiet viņiem savu pieredzi. Parādiet, kā draugu pacietība, laipnība un izpalīdzība radīja jums drosmi un cerību, kad smagas kļūdas izdarījāt jūs.
Līdz Dieva tiesas spriedumam jūs pat līdz galam neapjautīsit laipnas, uzmanīgas attieksmes nozīmi pret nepastāvīgo, neapdomīgo un necienīgo. Sastopoties ar nepateicību un svētās ticības nodevību, mēs jūtamies mudināti paust savu nicinājumu vai sašutumu. Vainīgie to gaida, jo ir tam sagatavojušies. Taču laipna pacietība tos pārsteidz, bieži atmodina viņos labās īpašības un rosina ilgas pēc cēlākas dzīves.
“Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareizā ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita nastas, tā jūs izpildīsit Kristus likumu.” (Gal. 6:1,2)
Visiem, kas sauc sevi par Dieva bērniem, jāpatur prātā, ka viņi kā misionāri saskarsies ar dažādām dvēselēm — izsmalcinātām un rupjām, pazemīgām un lepnām, reliģiozām un skeptiskām, izglītotām un nezinošām, bagātām un nabadzīgām. Pret tām nevar izturēties vienādi, tomēr visām vajadzīga laipnība un iejūtība. Savstarpējā saskarsmē mums jāiegūst slīpējums un skaidrība. Mēs esam atkarīgi cits no cita, cieši saistīti cilvēciskām brālības saitēm.
“Debess dzimtenes krastus lai sniegtu,
Kungs, kalps, draugs vai atbalstu gan liegtu? —
Nē, vienotībā vārgam pasniegs roku
un izveidos ap sevi gaišu loku —
Līdz vājais pieaugs visu spēkā
un nepaliks vairs ilgāk zemes grēkā.”
Kristietība kontaktējas ar pasauli sabiedriskajās attiecībās. Ikvienam cilvēkam, kurš ir saņēmis dievišķo gaismu, tā jāizplata to ļaužu tumšajās takās, kas vēl nav iepazinuši vislabāko ceļu. Draudzības spēks, kuru svētu ir darījis Kristus Gars, vēl jāpilnveido, vedot dvēseles pie Pestītāja. Kristus nav jāslēpj sirdī kā īpaši iekārojams dārgums, svēts un jauks, lai par to priecātos tikai īpašnieks pats. Kristum jābūt mūsos kā ūdens avotam, kas verd mūžīgai dzīvei, atspirdzinot visus, kas ar mums sastopas.