“Kaut tik vien Viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela.” (Mat. 9:21) Šos vārdus teica kāda nabadzīga sieviete — sieviete, kura divpadsmit gadus bija sirgusi ar slimību, kas bija padarījusi viņas dzīvi nepanesamu. Viņa bija iztērējusi visus savus līdzekļus ārstiem un zālēm, bet tika atzīta par nedziedināmu. Nu, dzirdot par Lielo Ārstu, viņas cerība atdzīvojās. Viņa domāja: “Ja tikai es varētu pieiet Viņam pietiekami tuvu, lai parunātos, es būtu vesela.”
Kristus bija ceļā pie jūdu rabīna Jaira, kas bija lūdzis Viņu atnākt un dziedināt viņa meitiņu. Dziļi nelaimīgais lūgums: “Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo” (Marka 5:23) bija aizkustinājis Kristus laipno, līdzjūtīgo sirdi, un Viņš nekavējoties kopā ar Jairu devās ceļā uz tā mājām.
Viņi gāja lēnām, jo pūlis spiedās Kristum tuvāk no visām pusēm. Lauzdams ceļu cauri ļaudīm, Pestītājs pienāca tuvu vietai, kur stāvēja bēdu nomāktā sieviete. Atkārtoti viņa bija veltīgi mēģinājusi piekļūt Viņam. Tagad beidzot bija pienākusi izdevība. Viņai nebija iespējams aprunāties ar Kristu. Sieviete negribēja aizkavēt Viņa jau tā lēno gājienu uz priekšu. Viņa bija dzirdējusi, ka dziedināšana notiek, ja aizskar Kristus drēbes; baidīdamās pazaudēt savu vienīgo iespēju saņemt palīdzību, viņa spiedās uz priekšu, sacīdama sev: “Ja vien aizskaršu Viņa drēbes, es tapšu vesela.”
Kristum bija zināms viss, ko šī sieviete domāja savā sirdī, un Viņš virzījās tai tuvāk. Viņš zināja tās lielo vajadzību un palīdzēja tai ticēt.
Kristum garām ejot, sieviete pasniedzās uz priekšu, un viņai izdevās tik tikko pieskarties Viņa drānu apmalei. Tajā pašā brīdī viņa apzinājās, ka ir dziedināta. Šajā vienā pieskārienā bija sakopota visa viņas dzīves ticība, un visas sāpes un vājums acumirklī izgaisa. Tūlīt viņa sajuta, ka pa katru nervu šķiedru iziet trīsas kā no elektriskās strāvas. Viņu pārņēma pilnīgas veselības sajūta. “Viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta.” (29. pants)
Pateicīgā sieviete vēlējās izteikt savu atzinības apliecinājumu Varenajam Dziedinātājam, kas viņas labā vienā pieskārienā bija izdarījis vairāk, nekā ārsti spējuši garajos divpadsmit gados, taču neuzdrošinājās. Pateicīgu sirdi viņa centās attālināties no pūļa. Jēzus pēkšņi apstājās un, raudzīdamies apkārt, jautāja: “Kas Manas drēbes aizskāris?”
Izbrīnā uzlūkodams Viņu, Pēteris atbildēja: “Kungs, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež, un Tu saki: Kas Mani aizskāris?” (Lūk. 8:45, Glika tulk.)
“Mani kāds ir aizskāris,” sacīja Jēzus, “jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis.” (46. pants) Viņš spēja atšķirt ticības pieskārienu no bezrūpīgā pūļa gadījuma rakstura pieskāriena. Kāds Viņu bija aizskāris nopietnā nolūkā un bija saņēmis atbildi.
Kristus to nejautāja savai zināšanai. Viņam bija kāda mācība ļaudīm, saviem mācekļiem un sievietei. Viņš vēlējās iedvest cerību sirgstošajai. Viņš vēlējās atklāt, ka ticība viņai ir devusi dziedināšanu, ka sievietes ticībai nevajag paiet garām bez ievērības. Viņas pateicības apliecinājumam jāpaaugstina Dievs. Kristus vēlējās, lai cietēja saprot, ka Viņš atzīst par pareizu tās rīcību ticībā. Viņš negribēja, lai sieviete aiziet tikai ar pussvētību. Viņai nebija jāpaliek neziņā par to, vai Jēzus pazīst tās sāpju izmocīto sirdi, ir līdzjūtīgs un vēlas atzinīgi novērtēt ticību. Viņam ir spēks izglābt pilnīgi visus, kas nāk pie Viņa.
Raugoties uz sievieti, Kristus apliecināja, ka Viņš zina, kas Viņam ir pieskārusies. Redzēdama, ka slēpšanās ir veltīga, viņa trīsēdama panācās uz priekšu un nometās pie Viņa kājām. Visu cilvēku priekšā, pateicības asarām ritot, viņa izstāstīja, kādēļ bija aizskārusi Viņa drānas un kā nekavējoties tikusi dziedināta. Viņa baidījās, ka pieskāriens Kristus drānām ir bijusi pārdrošība, bet no Viņa lūpām neatskanēja nekādi pārmetumi. Viņš izteica tikai atzinības vārdus. Tie nāca no mīlestības pilnas sirds, kurā mīt patiesa līdzjūtība. “Meita,” Viņš laipni teica, “ej ar mieru: tava ticība tev palīdzējusi.” (“Turi drošu prātu (..).” Glika tulk., 48. pants) Kādu garīgu pacilātību sniedza šie vārdi! Tagad sievietes prieku neaptumšoja pat mazākās bailes, ka viņa būtu izdarījusi kādu pārkāpumu.
Ziņkārīgais pūlis, kas spiedās ap Jēzu, neieguva nekādu vitālu spēku, turpretim slimniece, kas aizskāra Viņu ticībā, saņēma dziedināšanu. Tieši tāpat arī garīgajās lietās gadījuma rakstura saskare atšķiras no ticības pieskāriena. Ticība Kristum tikai kā pasaules Pestītājam nekad nespēj dziedināt dvēseli. Ticība, kas dāvā pestīšanu, nav tikai piekrišana Evaņģēlija patiesībai. Patiesā ticība ir tā, kas pieņem Kristu par savu Pestītāju. Dievs deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai es, ticot Viņam, “nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16) Kad es, saskaņā ar Viņa Vārdu, nāku pie Kristus, man ir jātic, ka saņemu Viņa pestījošo žēlastību. Dzīve, ko tagad dzīvoju, man jādzīvo “ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani”. (Gal. 2:20)
Daudzi pieņem, ka ticība ir kādi uzskati. Ticība, kas glābj, ir tāds pagrieziens, kas tos, kuri pieņem Kristu, iesaista derības attiecībās ar Dievu. Dzīve ticībā nozīmē spēka pieaugumu un paļāvīgu uzticēšanos, ar kuru Kristus žēlastība dvēselē kļūst par uzvarošu spēku.
Ticība ir varenāka uzvarētāja nekā nāve. Ja slimnieki tiks mudināti savus skatus ticībā vērst uz vareno Ārstu, tad redzēsim brīnišķīgus rezultātus. Tas dos dzīvību gan dvēselei, gan miesai.
Darbojoties ļauno ieradumu upuru labā, pievērsiet viņu acis Jēzum, nevis rādiet izmisumu un sabrukumu, uz kurieni viņi steidzas. Saistiet viņu uzmanību pie dievišķās skaidrības svētuma. Tas dvēseles un miesas glābšanā palīdzēs vairāk nekā visas kapa šausmas, ja tās rāda bezpalīdzīgajiem un acīmredzami bezcerīgajiem.
“Viņš mūs izglāba pēc savas žēlsirdības”
Kāda romiešu virsnieka kalps gulēja slims, paralizēts. Romiešu kalpi bija vergi, kurus pirka un pārdeva tirgus laukumos, un bieži pret tiem izturējās apvainojoši un nesaudzīgi, bet šis virsnieks mīlēja savu kalpu un ļoti vēlējās tā izveseļošanos. Viņš ticēja Jēzus dziedinošajam spēkam. Pestītāju viņš nebija redzējis, bet dzirdētie nostāsti iedvesa ticību. Neraugoties uz jūdu nevajadzīgo sīkumainību, šis virsnieks bija pārliecināts, ka jūdu reliģija ir pārāka nekā romiešu. Viņš jau bija pārvarējis nacionālos aizspriedumus un naidu, kas šķīra uzvarētājus no uzvarētajiem jūdiem. Viņš bija apliecinājis cieņu dievkalpojumiem un parādījis laipnību jūdiem kā Dieva pielūdzējiem. Kristus mācībā, kā viņam tā tika atstāstīta, viņš bija atradis to, kas apmierināja šī cilvēka dvēseles vajadzības. Viss viņa garīgums atsaucās Pestītāja vārdiem. Pats viņš tomēr jutās necienīgs tuvoties Jēzum un aicināja jūdu vecākos vērsties pie Kristus ar lūgumu dziedināt kalpu.
Vecākie pastāstīja Jēzum par to, sacīdami, ka “viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi, jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu”. (Lūk. 7:4,5)
Taču ceļā uz romieša dzīvesvietu Jēzus saņem ziņu no paša virsnieka: “Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta.” (6. pants)
Pestītājs tomēr turpina ceļu, un virsnieks pats nāk papildināt vēsti, sacīdams: “Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie tevis; bet saki tikai vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un kad es vienam no tiem saku: ej! tad viņš iet, — un otram: nāc šurp! tad tas nāk, un savam kalpam: dari to, tad tas dara.” (7. pants; Mat. 8:8,9)
“Es pārstāvu Romas varu, un mani karavīri atzīst manu autoritāti kā pārāku. Tā arī Tu pārstāvi mūžīgā Dieva varu, un visas radītās būtnes klausa Tavam vārdam. Tu vari pavēlēt slimībai atkāpties, un tā Tev paklausīs. Saki tikai vienu vārdu, un mans kalps tiks dziedināts.”
“Un Jēzus sacīja virsniekam: “Lai tev notiek, kā tu ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.” (13. pants)
Jūdu vecākie bija ieteikuši Kristum šo virsnieku labvēlības dēļ, ko viņš bija parādījis, “cienot mūsu tautu”. “Viņš ir cienīgs,” viņi teica, jo “ir uzcēlis mums šo sinagogu”. Par sevi virsnieks teica: “Es neesmu cienīgs.” Tomēr viņš nebaidījās lūgt Jēzum palīdzību. Viņš nepaļāvās uz savu krietnumu, bet uz Pestītāja žēlastību. Viņa vienīgais arguments bija lielā vajadzība.
Tieši tāpat pie Kristus var nākt katrs cilvēks. “Viņš mūs izglāba nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības.” (Tit. 3:5) Vai jūs uzskatāt, ka tādēļ, ka esat grēcinieks, jums nav cerību saņemt Dieva svētības? Atcerieties, ka Kristus nāca šajā pasaulē glābt grēciniekus. Mums nav nekā, ar ko varētu sevi ieteikt Dievam; vienīgais aizbildinājums, uz kuru varam atsaukties tagad un vienmēr, ir mūsu pilnīgā bezpalīdzība, kuras dēļ ir nepieciešams Viņa atpestījošais spēks. Atsakoties no visas pašpaļāvības, varam raudzīties uz Golgātu un teikt:
“Man mīļais Jēzus ir manā dzīvē viss,
Es esmu visu sevi Viņa rokās nodevis!”
“Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka 9:23) Ar Debesīm mūs vieno ticība un sniedz izturību cīņai ar tumsas spēkiem. Kristū Dievs ir nodrošinājis līdzekļus savaldīt katru ļaunu rakstura vilcienu un pretoties visiem kārdinājumiem, lai cik stipri tie būtu. Daudzi cilvēki tomēr izjūt ticības trūkumu, tādēļ atsvešinās no Kristus. Šīm dvēselēm savā bezpalīdzīgajā necienīgumā ir jāpaļaujas uz līdzjūtīgā Pestītāja žēlastību. Neskatieties uz sevi, bet uz Kristu. Viņš, kas dziedināja slimos un izdzina dēmonus, dzīvodams cilvēku vidū, arvien vēl ir tas pats varenais Glābējs. Tad satver Viņa apsolījumus kā dzīvības koka lapas: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Nākdami pie Viņa, ticiet, ka Viņš jūs pieņems, jo Viņš to ir apsolījis. To darot, jūs nekad neiesit bojā, nekad.