Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!”
Tad pielidoja man viens serafs, viņam bija rokā kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts, un tavi grēki piedoti!”” (Jes. 6:1-7)
“Bet neviena nav tāda kā Tu, ak, Kungs!
Tu esi liels,
un liels ir Tavs vārds ar savu spēku!
Kas tevi lai nebītos, Tu, tautu ķēniņš?”
“Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti.
Tu zini —, vai es sēdu vai ceļos,
Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.
Lai es eju, lai es guļu, Tu esi ap mani,
Tev ir zināmi visi mani ceļi,
jo nav vārda uz manas mēles,
kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.
Tu esi ap mani no visām pusēm,
Tu turi savu roku pār mani.
Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa
un pārāk augsta: es nevaru to saprast.”
(Jer. 10:6,7; Ps. 139:1-6)
“Liels ir mūsu Kungs un varens spēkā, Viņa gudrībai nav mēra.” (Ps. 147:5)
“Jo ikviena cilvēka ceļi ir atklāti tā Kunga priekšā, un Viņš izsver visas viņu gaitas.” (Sal. pam. 5:21)
“Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma.” (Dan. 2:22)
“Dievam visi savi darbi ir zināmi no mūžības.” “Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam ko iepriekš devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi!” (Ap. d. 15:18, Glika tulk.; 1965. gada tulk. — 17. panta pēd. daļa, 18; Rom. 11:34-36)
“Bet pasaules mūžu Valdniekam, neiznīcīgajam, neredzamajam” (..), “Kam vienīgajam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, — Viņam lai ir gods un mūžīga vara!” (1. Tim. 1:17; 6:16)
“Vai Viņa parādīšanās vien un nostāšanās augstu pāri pār jums jūs galīgi neapmulsinātu, un vai jūs nepārņemtu bailes Viņa priekšā?”
“Un vai tad Dievs nav tik augsts kā debesis?
Un skaties uz zvaigžņu augstumu, cik tās cildenas un tālas!”
“Kas var izskaitīt Viņa kara pulkus?
Un kam pāri nepaceļas Viņa gaisma?”
“Viņš (..) padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast,
Viņš saka sniegam:
“Krīti zemē!”
un lietum: “Līsti!”
vai lietus gāzēm: “Topiet vēl ilgstošākas un stiprākas!”
Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām,
lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību. (..)
Viņš liek (..) mākoņiem (..) klāties pāri savu zibeņu padebešiem,
un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm,
lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl,
pa visu plašo zemes virsu:
Tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi,
reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi.
(..) uzklausi to!
Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnumdarbus!
Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt
un kā Viņš liek atmirdzēt saviem gaismas padebešiem?
Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu,
(..) par Viņa brīnumu pilniem darbiem, Viņa, kas pilnīgs savā gudrībā? (..)
Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus,
tos stingri saliedējot, tā ka izplatījums kļūst līdzīgs izlietam metāla spogulim?
Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām,
jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņa priekšā. (..)
Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule
visā spožumā stāv debess izplatījumā,
pēc tam kad vējš tam pārgājis pāri un debess noskaidrojusies.
No ziemeļiem pie mums nonāk zelta mirga (ziemeļblāzma),
bet pats Dievs mājo bijājamā godībā.
Visuvareno jau mums pašiem neatrast,
kas varens ir spēkā
un tāpat bagāts tiesā un taisnībā. (..)
Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas.”
“Kas ir tāds kā tas Kungs, mūsu Dievs, kas mājo augstībā,
kas noskatās no augšas uz debesīm un uz zemi!”
“Cauri viesuļiem un vētrām ved tā Kunga ceļš;
mākoņi ir putekļi zem Viņa kājām.”
“Liels ir tas Kungs un augsti teicams,
neizdibināma ir Viņa varenība.
Paaudžu paaudzes slavēs Tavus darbus
un paudīs Tavu varu.
Es teikšu Tavas godības diženo varenību
un dziedāšu par Taviem brīnuma darbiem.
Ļaudis runās par Taviem lieliskajiem darbiem,
un es sludināšu Tavu varenību.
Tavas lielās lēnības piemiņu teiktin teiks
un Tavu taisnību slavēs ar dziesmām. (..)
Visiem Taviem darbiem būs Tevi, Kungs, teikt,
un Taviem svētajiem būs Tevi daudzināt.
Viņi izteiks Tavas valstības godību
un runās par Tavu varu,
lai cilvēku bērniem top zināmi Tavi varenie darbi
un Tavas valstības brīnišķais spožums un godība.
Tava valstība ir uz mūžīgiem laikiem,
un Tava valdīšana paliek uz radu radiem. (..)
Mana mute paudīs tā Kunga slavu,
un visa miesa lai teic Viņa svēto vārdu mūžīgi mūžam!”
(Īj. 13:11; 22:12; 25:3; 37:5-24; Ps. 113:5,6; Nah. 1:3; Ps. 145:3-21)
Mācoties vienmēr vairāk par to, kas ir Dievs un kādi esam mēs paši Viņa skatījumā, mēs izjutīsim bijību un drebēsim Viņa priekšā. Mūsdienu cilvēkiem jāmācās no to likteņiem, kas senatnē uzdrošinājās brīvi rīkoties ar to, ko Dievs bija noteicis par svētu. Kad israēlieši pēc atgriešanās no filistiešu zemes atļāvās atvērt šķirstu, viņu negodbijīgā rīcība tika nekavējoties sodīta.
Bez tam, atcerēsimies Dieva sodu, kas skāra Uzu. Dāvida valdīšanas laikā uz Jeruzālemi vedot šķirstu, Uza pielika savu roku, lai to atbalstītu. Uzdrošinādamies aizskart Dieva klātbūtnes simbolu, viņš tika sodīts ar pēkšņu nāvi.
Mozus, kas, nenojauzdams Dieva klātbūtni degošajā ērkšķu krūmā, pagriezās, lai vērotu brīnišķo skatu. Viņam tika dota pavēle: ““Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” (..) “Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzskatīt.” (2. Moz. 3:5,6)
“Bet Jēkabs atstāja Bēršebu un devās uz Hāranu. Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš paņēma vienu no akmeņiem, kādi tur tanī vietā bija, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā.
Un viņam bija sapnis: Lūk, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un lūk, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup. Un redzi, tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: “Es esmu Ābrahāma, tava tēva, Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem. (..) Es, lūk, esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz būšu piepildījis visus solījumus, kādus Es esmu devis.”
Un Jēkabs uzmodās no sava miega un sacīja: “Tiešām, tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju.” Un viņam metās bail, un tas sacīja: “Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir Debesu vārti.”” (1. Moz. 28:10-17)
Tuksneša telts svētnīcā un templī, Dieva mājokļa laicīgajā simbolā, viens nodalījums bija veltīts Viņa klātbūtnei. Pie ieejas novietoto, ar ķerubiem ieausto priekškaru nebija ļauts pacelt nevienai rokai, izņemot vienu. Šī priekškara pacelšana un nelūgta iekļūšana Vissvētākās vietas svētajā noslēpumā nozīmēja nāvi. Jo pāri žēlastības vākam dusēja Visusvētā godība — godība, kuru neviens nedrīkstēja uzlūkot un dzīvot. Vienā gada dienā, kas bija izraudzīta kalpošanai Vissvētākajā vietā, augstais priesteris drebēdams iegāja Dieva klātbūtnē, kamēr vīraka mākonis aizplīvuroja godību viņa skatam. Visā tempļa pagalmā tika apklusināta ikviena skaņa. Pie altāra nekalpoja neviens priesteris. Dievlūdzēju pulks, zemojies klusā bijībā, lūdza Dieva žēlastību.
“Un tas viss viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām.” (1. Kor. 10:11)
“Tas Kungs ir savā svētajā namā.
Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!”
“Tas Kungs ir kļuvis ķēniņš, — tautas lai dreb!
Viņš sēž pār ķerubiem — zeme lai trīc!
Tas Kungs ir liels Ciānā,
un Viņš augsti pacelts pār visām tautām,
lai tās teic Tavu lielo un bijājamo vārdu:
“Tiešām, Viņš ir svēts!””
“Tam Kungam debesīs ir goda krēsls,
Viņa acis raugās uz zemi, Viņa skati pārbauda cilvēku bērnus.”
“Viņš skatās no savas svētnīcas (..).”
“No tās vietas, kur Viņa tronis, Viņš pārredz
visus zemes iedzīvotājus;
Viņš īpatnēji izveidojis visu viņu sirdis
un vēro visus viņu darbus.
Lai to Kungu bīstas visa pasaule,
Viņa priekšā lai dreb visi zemes iedzīvotāji!”
(Hab. 2:20; Ps. 99:1 3; 11:5; 102:20; 33:14,15,8)
Ar pētījumiem cilvēki nevar atrast Dievu. Lai neviens necenšas ar pašpaļāvīgu roku pacelt priekškaru, kas slēpj Viņa godību. “Neizprotamas Viņa tiesas un neizdibināmi Viņa ceļi.” (Rom. 11:33) Viņa žēlastības pierādījums ir tas, ka Viņa spēks ir apslēpts, jo pacelt priekškaru, kas slēpj Viņa dievišķo klātbūtni, nozīmē nāvi. Neviens mirstīgs prāts nespēj ielūkoties noslēpumā, kurā mājo un darbojas Visvarenais. Par Viņu mēs varam nojaust tikai to, ko Viņš atzīst par vajadzīgu atklāt. Mums ir jāatzīst kāda par sevi pārāka autoritāte. Sirdij un saprātam ir jāzemojas lielā ES ESMU priekšā.