Viens no vislielākajiem ļaunumiem, kas pavada atziņu meklējumus un zinātniskus pētījumus, ir tieksme paaugstināt cilvēka spriedumus pāri to patiesajai vērtībai un kompetencei. Daudzi cenšas spriest par Radītāju un Viņa darbiem atbilstoši savām nepilnīgajām zināšanām. Viņi pūlas noteikt Dieva dabu, īpašības un privilēģijas, veltīdami laiku prātojumiem par Mūžīgo. Tie, kas uzsāk šādas “studijas”, iet pa aizliegto zemi. Viņu meklējumiem nebūs nekādu vērtīgu rezultātu, un, to darot, viņi tikai apdraudēs savas dvēseles.
Mūsu pirmie vecāki izdarīja grēku, vēlēdamies apmierināt savu ziņkāri par zināšanām, kuras Dievs gribēja noklusēt. Tiecoties pēc šīm zināšanām, viņi zaudēja visu vērtīgo. Ja Ādams un Ieva nekad nebūtu aizskāruši aizliegto koku, Dievs viņiem būtu dāvājis izpratni — izpratni, pār kuru nebūtu grēka lāsta, atziņu, kas viņiem būtu nesusi mūžīgu prieku. Viss, ko viņi ieguva, paklausīdami kārdinātājam, bija iepazīšanās ar grēku un tā sekām. Viņu nepaklausības dēļ cilvēce atsvešinājās no Dieva, un zeme tika šķirta no Debesīm.
Šī mācība ir domāta mums. Tas lauks, kurā sātans ieveda Ādamu un Ievu, ir tas pats, kurā viņš vilina cilvēkus šodien, pasauli pārpludinādams ar patīkamām teikām un visādiem paņēmieniem kārdinādams cilvēkus prātot par Dievu. Tā viņš cenšas tos kavēt iegūt patieso izpratni par Dievu, mūsu Pestītāju.
Panteistu teorijas
Šodien visur, arī izglītības iestādēs un draudzēs, iespiežas spiritistu mācības, kas grauj ticību Dievam un Viņa Vārdam. Teoriju, ka Dievs ir visā dabā iemiesota būtne, pieņem daudzi, kas atzīst, ka tic Rakstiem; bet, lai cik skaisti maskēta, šī teorija ir visbriesmīgākā viltība. Tā nepareizi attēlo Dievu un apkauno Viņa lielumu un majestātiskumu. Tā droši tiecas ne tikai maldināt, bet arī pazemot cilvēkus. Tās galvenā sastāvdaļa ir tumsība, tās darbības lauks — baudkāre. To pieņemot, sekas ir šķiršanās no Dieva. Kritušā cilvēka dabai tā nozīmē bojāeju.
Grēka dēļ mūsu stāvoklis ir nedabisks, bet spēkam, lai mūs atjaunotu, jābūt pārdabiskam, citādi tam nav nozīmes. Ir tikai viens spēks, kas spēj lauzt ļaunā iespaidu cilvēka sirdī, un tas ir Dieva spēks Jēzū Kristū. Tikai Krustā Sistā asinis šķīsta no grēka. Vienīgi Viņa žēlastība palīdz mums pretoties kritušās dabas tieksmēm un uzvarēt tās. Spiritistu teorijas par Dievu padara Viņa žēlastību neietekmīgu. Ja Dievs ir kāda esamība, kas atrodas dabā, tad Viņš iemājo visos cilvēkos; un, lai sasniegtu svētumu, cilvēkam jāattīsta tikai tas labais, kas ir viņā. (Panteistu uzskats — red. piez.)
Izsekojot šīm teorijām līdz to loģiskam noslēgumam, redzams, ka tās pilnīgi iznīcina visu kristiešu izpratni par dievišķo radīšanas un atpestīšanas plānu. Tās atsakās no salīdzināšanās nepieciešamības un padara cilvēku par sevis pestītāju. Šīs teorijas padara neietekmīgu Dieva Vārdu, un tie, kas tās pieņem, nokļūst lielās briesmās visbeidzot par izdomājumu uzskatīt visu Bībeli. Viņi var spriest, ka tikums ir labāks par netikumu, bet, izslēdzot Dievu no Viņa pilntiesīgā valdnieka stāvokļa, kļūst atkarīgi no cilvēciskā spēka, kas bez Dieva ir nevērtīgs. Cilvēka bezpalīdzīgajai gribai nav reālu iespēju pretoties ļaunumam un pārvarēt to. Dvēseles nostiprinājumi ir sagrauti. Cilvēkam vairs nav šķēršļu pret grēku. Ja reiz tiek atstāti Dieva Vārda un Viņa Gara ierobežojumi, nav zināms, cik dziļi tāds cilvēks var krist.
“Visi Dieva Vārdi ir šķīstuma caurstrāvoti;
Viņš ir vairogs tiem, kas uz Viņu paļaujas.
Nepievieno neko Viņa Vārdiem,
lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu!”
“Bezdievīgā ļaunais darbs saņems savā varā viņu pašu,
un ar sava grēka valgu viņš paliks nesaraujami sasiets.”
(Sal. pam. 30:5,6; 5:22)
Dievišķo noslēpumu meklējumi
“Noslēpumainās lietas visas pieder tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas mums un mūsu bērniem.” (5. Moz. 29:29) Mums jāpēta atklāsmes, ko Dievs par sevi ir sniedzis savā Vārdā. Tās mums jācenšas izprast, bet tālāk par tām nav jātiecas. Visasākais prāts līdz nogurumam var sevi apgrūtināt ar minējumiem par Dieva dabu, bet šīs pūles būs neauglīgas. Mums nav lemts atrisināt šo problēmu. Neviena cilvēka prāts nespēj apjaust Dievu. Nevienam nevajag nodoties prātojumiem par Viņa dabu. Šeit klusēšana ir daiļrunība. Visu Lietu Zinātājs stāv pāri diskusijām.
Pat eņģeļiem nav bijis atļauts piedalīties Tēva un Dēla apspriedēs tad, kad tika izstrādāts pestīšanas plāns. Cilvēkam nav jācenšas izzināt Visuaugstā noslēpumus. Par Dievu mēs zinām tikpat maz kā bērni; bet kā maziem bērniem mums Viņš jāmīl un jāpaklausa Viņam. Neprātosim par Viņa dabu vai Viņa pārākumu, bet ievērosim Viņa teiktos vārdus:
“Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus
vai pacelties līdz paša Visvarenā pilnībai?
Tās ir tik augstas kā debesis, — ko tu tur sasniegsi?
Dziļākas nekā elle, cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas?
Tās garums ir garāks nekā zeme;
tās platums platāks nekā jūra.”
“Bet gudrība, kur to atrod,
un kur mājo atziņa?
Neviens cilvēks nezina ceļus pie tās,
un velti to meklē dzīvo zemē.
Un jūras dzelme saka: Manī tās nav,
un jūras viļņi runā: Ar mums kopā tā nedzīvo.
Pat par tīrāko zeltu to nenopirkt,
Un sudrabs kā pretvērtība par to ir neatsverams.
To nevar iegūt ne par Ofīras smalkā zelta vērtību,
nedz arī pret karneoliem (oniksiem) un safīriem.
To nevar salīdzināt ne ar zeltu, nedz ar spīdošiem akmeņiem,
to nevar apmainīt pret augstvērtīga zelta izstrādājumiem.
Par pērlēm un kristālu nav ko runāt,
jo iegūta gudrība ir pārāka par pērlēm.
To nevar pielīdzināt Etiopijas dzeltenajam topāzam,
un tā nav pārdodama par vistīrāko zeltu.
Bet gudrība, — no kurienes tā nāk,
un kur mājo atziņa? (..)
Elles un nāves dziļumi saka par to:
Tikai baumas par tās lielo slavu ir nonākušas līdz mūsu ausīm.
Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās,
un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu,
jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem,
un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm. (..)
Kad Viņš deva savus priekšrakstus lietum
un ierādīja ceļu pērkonam un zibeņiem,
tad Viņš to redzēja, iedarbināja to,
nodibināja tās pamatus, attīstīja, izdibināja un arī izpētīja to.
Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu:
Redzi, bijība tā Kunga priekšā, tā ir gudrība,
un vairīties no ļauna, tā ir atzīšana!”
(Īj. 11:7-9; 28:12-28)
Gudrību nevar atrast, ne pētot zemes dzīles, ne veltīgi cenšoties izzināt Dieva būtības noslēpumus. Drīzāk to var atrast, pazemīgi pieņemot atklāsmes, kuras Viņš gribējis sniegt, un pakļaujot savu dzīvi Viņa gribai.
Visgudrākie cilvēki nespēj izprast dabā sniegtos Jehovas noslēpumus. Dievišķā inspirācija izvirza daudzus jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pat visizglītotākie zinātnieki. Tos nejautāja, lai mēs meklētu atbildes uz tiem, bet gan tādēļ, lai pievērstu uzmanību Dieva dziļajiem noslēpumiem un norādītu mums, ka mūsu gudrība ir ierobežota un ka ap mums ik dienas ir ļoti daudz mirstīgām būtnēm neaptveramā.
Skeptiķi atsakās ticēt Dievam, jo nespēj saprast bezgalīgo spēku, ar kuru Viņš sevi atklāj. Dievs ir jāatzīst gan ievērojot to, ko Viņš par sevi nav atklājis, gan arī to, kas ir atklāts mūsu ierobežotajai izpratnei. Kā dievišķajās atklāsmēs, tā arī dabā Dievs ir sniedzis noslēpumus, lai iedvestu mums ticību. Tā tam jābūt. Mēs varam vienmēr pētīt, vienmēr jautāt, vienmēr mācīties, un tomēr paliek bezgalīgs nezināmais.
“Kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju
un aptvēris debesis ar savām rokām?
Kas saņēmis zemes pīšļus traukā
un kalnus nosvēris ar svariem
un pakalnus rokas svaru kausā?
Kas ir tā Kunga Garam noteicis tā apjomu,
un kas bijis Viņa padoma devējs? (..)
Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa,
tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā!
Salas Viņam ir kā smilšu grauds, ko Viņš paceļ!
Libānā nepietiek malkas,
un tajā esošā kopējā mežu zvēru daudzuma ir par maz dedzināmam upurim tam Kungam.
Visas tautas ir it kā nekas Viņa priekšā,
un kā tādu neko Viņš tās arī neatzīst un neievēro.
Ar ko jūs salīdzināsit Dievu,
un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu? (..)
Vai tad jūs to nezināt?
Vai tad jūs to neesat dzirdējuši?
Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts?
Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca?
Viņš ir tas, kas sēž augstībā pāri pār zemi,
un tās iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi.
Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu
un tās izpleš kā dzīvojamu telti. (..)
“Kam jūs Mani pielīdzināsit (..)?”
jautā Svētais.
Paceliet savas acis uz debesīm
un raugiet: Kas to visu ir radījis?
Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita
un visus sauc vārdā
pēc sava lielā spēka un varas,
un tur netrūkst neviena.
Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā:
“Mans ceļš ir tam Kungam apslēpts,
manu likteni Dievs neievēro?”
Vai tu to nezini?
Vai tu to neesi dzirdējis?
Mūžīgais Dievs ir tas Kungs,
kas radījis zemes galus,
Viņš nepiekūst un nenogurst,
Viņa gudrība ir neaptverama.”
(Jes. 40:12-28)
Mācīsimies pazīt mūsu Dieva lielumu no aprakstiem, kurus Svētais Gars devis Viņa praviešiem. Pravietis Jesaja raksta: “Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija (apm. 740. gadā pirms Kristus), es redzēju to Visuvareno Kungu sēžam uz augsta lepna troņa, un Viņa troņa apmaļu šuves piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni; ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem.