“Viņš izkaisa sniegu kā vilnas pūkas
un izbārsta salnu kā pelnus.”
“Kad pērkona dārdos atskan Viņa balss,
kad Viņš ūdenim padebešos liek krākt
un liek mākoņu segai no zemes galiem klāties visam pāri,
kad Viņš iededzina zibeņus lietum līstot
un izlaiž vētru no tās apslēptām novietnēm.”
(Ps. 147:16; Jer. 10:13)
Viņa spēkā zeļ augu valsts, raisās katra lapiņa, zied ikviena puķe, briest visi augļi.
Visā pilnībā nav iespējams izprast cilvēka organisma uzbūvi; tie ir noslēpumi, kas mulsina visgudrākos. Tas nav kāds mehānisms, kas, reiz iedarbināts, turpina savu gaitu, liekot pulsam viļņoties un elpai atkārtoties. Dievā mēs dzīvojam, rosāmies un esam. Pukstošā sirds, nemitīgais pulss, ikviens nervs un dzīvā organisma muskulis tiek uzturēts kārtībā un darbojas saskaņā ar vienmēr klātesošā Dieva spēku.
Bībele mums atklāj Dievu Viņa augstajā un svētajā vietā, bet ne bezdarbībā, klusumā vai vienatnē; kopā ar Dievu ir miriāžu miriādes un tūkstošu tūkstoši svēto būtņu, kas visas gaida, lai izpildītu Viņa prātu. Ar šo vēstnešu palīdzību Viņš ir dzīvā saskarē ar ikvienu savas valstības daļu. Ar savu Garu Viņš ir klāt visur. Ar sava Gara un savu eņģeļu starpniecību Viņš kalpo cilvēku bērniem.
Pāri šīs zemes satraukumam Viņš sēž tronī; visas lietas ir atklātas Viņa dievišķajam pārskatam, un no lielās un mierīgās mūžības bezgalības Viņš pavēl to, ko savā providencē uzskata par vislabāko.
“Cilvēka liktenis nestāv viņa paša rokās,
savā dzīvē vīrs nevar pats droši noteikt savu ceļu.”
“Paļaujies uz to Kungu no visas sirds (..),
domā uz to Kungu visos savos ceļos,
tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”
“Tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas
un cer uz Viņa žēlastību,
lai Viņš to dvēseles izglābtu no nāves
un uzturētu viņus dzīvus bada laikā.”
“Cik brīnišķa, Kungs, ir Tava žēlastība!
Cilvēku bērni (..) glābjas Tavu spārnu pavēnī!”
“Svētīgs tas, kura palīgs ir Jēkaba Dievs,
un kura cerība balstās uz to Kungu, viņa Dievu.”
“Zeme ir pilna, Kungs, Tavas žēlastības.”
Tu mīli “taisnību un tiesu”.
“Tu patvērums visiem zemes galiem,
uz kuru paļāvībā vērš savus skatus tālās jūras salas,
Tu, kas kalnus nostiprini ar savu spēku,
apjozies ar stiprumu,
Tu klusini jūru krākšanu (..)
un tautu trakošanu (..);
Tu liec arī gavilēt ļaudīm gan rīta ausmas,
gan saulrieta zemēs.”
“Tu pušķo un vainago gadu ar savu labumu,
un Tavas pēdas pil no treknuma.”
“Tas Kungs ir atbalsts visiem, kas krīt,
un padara atkal taisnus visu nomākto stāvus.
Visas acis gaida uz Tevi,
un Tu viņiem dod viņu barību savā laikā;
Tu atver savu roku
un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu.”
(Jer. 10:23; Sal. pam. 3:5,6; Ps. 33:18,19; 36:8; 146:5; 119:64; 33:5; 65:6-8,9,12; 145:14-16)
Kristū atklātā Dieva personība
Dievs sevi kā personīgu būtni ir atklājis savā Dēlā. Jēzus, Tēva godības atspulgs “un būtības attēls”, kā personīgs Pestītājs atnāca uz šo pasauli. Kā personīgs Pestītājs Viņš atgriezās Debesīs, kā personīgs Pestītājs Viņš aizlūdz Debesu pagalmos. Dieva troņa priekšā mūsu labā kalpo “kāds Cilvēka Dēlam līdzīgs”. (Ebr. 1:3; Atkl. 1:13)
Kristus, pasaules Gaisma, aizplīvuroja savas dievišķības žilbinošo spožumu un atnāca dzīvot kā cilvēks cilvēku vidū, lai tie varētu iepazīt savu Radītāju un netiktu iznīcināti. Kopš grēks cilvēku atsvešinājis no Radītāja, neviens nekad vairs nav redzējis Dievu, izņemot to, kā Viņu atklāja Kristus.
“Es un Tēvs, mēs esam Viens,” Kristus paziņoja. “Neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu.” (Jāņa 10:30; Mat. 11:27)
Kristus nāca mācīt cilvēkiem to, ko Dievs vēlas, lai viņi zinātu. Augšā debesīs, virs zemes un plašajos okeāna ūdeņos mēs saskatām Dieva roku darbu. Visas radītās lietas liecina par Viņa spēku, Viņa gudrību, Viņa mīlestību. Tomēr no zvaigznēm, okeāna vai ūdenskrituma mēs nevaram mācīties par Dieva personību, kā tā atklājās Kristū.
Dievs redzēja, ka Viņa personības un rakstura parādīšanai bija nepieciešama skaidrāka atklāsme nekā daba. Viņš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai, cik tālu vien sniedzas cilvēka redzesloks, atklātu neredzamā Dieva dabu un īpašības.
Atklāts mācekļiem
Izpētīsim Kristus teiktos vārdus augšistabā naktī pirms Viņa krustā sišanas. Viņš tuvojās savai tiesas stundai un centās mierināt mācekļus, kuriem bija jātiek tik skaudri kārdinātiem un pārbaudītiem.
““Jūsu sirdis lai neizbīstas,” Viņš sacīja. “Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeju jums vietu sataisīt? (..)”
Toms Viņam saka: “Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?” Jēzus viņam saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani. Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Jau tagad jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši.”
Filips Viņam saka: “Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.” Jēzus viņam saka: “Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara savus darbus.” (Jāņa 14:1-10)
Vēl arvien mācekļi neizprata Kristus teikto par Viņa saistību ar Dievu. Daudz kas no Viņa mācības tiem vēl šķita neziņā tīts. Kristus vēlējās, lai viņiem būtu skaidrāka, noteiktāka izpratne par Dievu.
“To Es jums līdzībās esmu runājis,” Viņš teica, “nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu.” (Jāņa 16:25)
Vasarsvētku dienā, kad pār mācekļiem nāca Svētais Gars, tie daudz pilnīgāk saprata Kristus līdzībās izteiktās patiesības. Daudz skaidrākas nu bija mācības, kas senāk šķita noslēpumainas. Tomēr pat vēl tad mācekļi neguva pilnīgu Kristus apsolījumu piepildījumu. Viņi saņēma visas tās atziņas par Dievu, ko spēja saprast, bet vēl bija galīgi jāpiepildās apsolījumam, ka Kristus tiem pilnībā atklās Tēvu. Tā tas ir arī šodien. Mūsu izpratne par Dievu ir daļēja un nepilnīga. Kad beigsies cīņa un Cilvēks Jēzus Kristus Tēva priekšā atzīs savus uzticīgos kalpus, kuri grēcīgajā pasaulē uzticīgi liecināja par Viņu, tie gūs skaidrību par tagad neizprotamo.
Uz Debesu pagalmiem Kristus paņēma līdzi savu apskaidroto cilvēciskumu. Visiem, kas Viņu pieņem, Viņš sniedz iespēju kļūt par Dieva bērniem, lai beidzot Tēvs tos atzītu par savējiem un tie dzīvotu ar Viņu nebeidzamā mūžībā. Ja šajā dzīvē viņi būs Dievam paklausīgi, tad reiz “skatīs Viņa vaigu; un Viņa vārds būs tiem uz pierēm”. (Atkl. 22:4) Kas gan būtu Debesu skaistums, ja tur neredzētu Dievu? Kāds gan vēl lielāks prieks var būt ar Kristus žēlastību izglābtajam grēciniekam, nekā raudzīties Dieva vaigā un atzīt Viņu par Tēvu?
Dzīvo saikni starp Dievu un Kristu skaidri norāda Raksti, kas ļoti saprotami attēlo katra personību un individualitāti.
“Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu (..). Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā; ar to Viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem Viņš mantojis vārdu. Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: “Mans Dēls Tu esi, šodien es Tevi esmu dzemdinājis?” Un atkal: “Es viņam būšu par tēvu, un viņš Man būs par dēlu?”” (Ebr. 1:1-5)
Tēva un Dēla personības un to vienotība atklājas Jāņa evaņģēlija
septiņpadsmitajā nodaļā uzrakstītajā Kristus lūgšanā par Viņa
mācekļiem:
“Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu
vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī,
lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.”
(Jāņa 17:20,21)
Kristus un Viņa mācekļu vienotība neiznīcina neviena personību. Viņi ir viens nolūkos, prātā, raksturā, bet ne personā. Tāpat arī Kristus un Dievs ir viens.
Kristū atklātais Dieva raksturs
Pieņemdams cilvēka veidu, Kristus atnāca, lai būtu vienots ar cilvēci un tajā pašā laikā grēciniekiem atklātu mūsu Debesu Tēvu. Viņš, mājodams pie Tēva kopš mūžības un būdams arī neredzamā Dieva attēls, vienīgais cilvēkiem spēja atklāt Dievības raksturu. Viņš visās lietās bija līdzīgs saviem brāļiem. Viņam bija cilvēka ķermenis, tāds pats kā mums. Viņš juta izsalkumu, slāpes un nogurumu. Ēdiens Viņu stiprināja un miegs atspirdzināja. Viņš dalījās cilvēces liktenī, tomēr bija nevainīgais Dieva Dēls. Uz zemes Viņš bija svešinieks un pagaidu iemītnieks — pasaulē, bet ne no pasaules; kārdināts un pārbaudīts tāpat kā jebkurš vīrietis un sieviete šodien, tomēr dzīvoja bezgrēcīgu dzīvi. Būdams sirsnīgs, līdzjūtīgs un žēlsirdīgs, Viņš atspoguļoja Dieva raksturu, vienmēr rūpējās par citiem un kalpoja Dievam un cilvēkiem.
“Tas Kungs Mani svaidījis,” Viņš teica,
“sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti,
Mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis,
pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu”
“un akliem gaismu,”
“pasludināt tā Kunga žēlastības gadu (..)
un iepriecināt visus noskumušos.”
(Jes. 61:1; Lūk. 4:18; Jes. 61:2)
“Mīliet savus ienaidniekus,” Viņš mūs lūdz; “svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs (..) vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni;” “(..) jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.” “Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” “Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.” (Mat. 5:44,45, Glika tulk.; Lūk. 6:35; Mat. 5:45; Lūk. 6:36)