Tāpat kā mūsu Pestītājs, arī mēs esam šajā pasaulē, lai kalpotu Dievam. Mēs esam šeit, lai kļūtu raksturā līdzīgi Kungam un kalpojot atklātu Viņu pasaulei. Lai mēs varētu būt Dieva darbabiedri, kļūt līdzīgi Viņam un atklāt Viņa raksturu, mums Viņš pareizi jāizprot. Viņš ir jāiepazīst tāds, kādu Viņš sevi atklāj.
Visas patiesās audzināšanas un patiesās kalpošanas pamats ir Dieva iepazīšana. Tā ir vienīgais īstais sargs pret kārdinājumiem. Vienīgi tā var veidot mūs raksturā līdzīgus Dievam.
Šīs zināšanas vajadzīgas visiem, kas darbojas, lai veicinātu citu cilvēku garīgo atdzimšanu. Rakstura pārveide, dzīves skaidrība, prasme kalpot, uzticība pareiziem pamatprincipiem ir atkarīga no pareizas Dieva pazīšanas, kas ir būtiska, lai sagatavotos šai un arī nākamajai dzīvei.
“Svētuma jēdziena pareiza izpratne ir dziļa prāta darbība.” (Sal. pam. 9:10) (“Izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.” Glika tulk.)
Pazīdami Dievu, mēs esam saņēmuši “visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai”. (2. Pēt. 1:3)
“Bet šī ir mūžīgā dzīvība,” teica Jēzus, “ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3)
“Tā saka tas Kungs:
“Gudrais lai nelielās ar savu gudrību,
stiprais lai nelielās ar savu spēku,
bagātais lai nelielās ar savu bagātību!
Bet, kas grib lielīties, lai lielās
ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina,
ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību,
patiesību un taisnību;
jo uz tādiem Man ir labs prāts,” — saka tas Kungs.”
(Jer. 9:22,23; Glika tulk. 23,24)
Mums jāpēta atklāsmes, kuras Dievs ir devis par sevi. “Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu,
tad tavs liktenis izveidosies svētīgi.
Uzklausi pamācību no Viņa mutes
un ieslēdz Viņa vārdus savā sirdsprātā! (..)
Lai tad Visuvarenais būtu tavs visdārgākais zelts (..),
tikai tad tu pilnā mērā iepriecināts varēsi paļauties uz Visuvareno
un pret Dievu uzticībā pacelt savu vaigu.
Tu Viņu lūgsi,
un Viņš tevi paklausīs,
un savus īpašos solījumus Viņam tu varēsi izpildīt.
Ja kādu nodomu tu uzsāksi,
tad tas tev izdosies, un pār taviem ceļiem spīdēs gaisma.
Ja tie vedīs lejup, tu atradīsi spēku pats sev uzsaukt:
Augšup!
un pie zemes piespiestiem, — bēdīgiem, pazemīgiem
Viņš palīdz tikt atkal uz kājām.”
(Īj. 22:21-29)
“Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara kā Viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos.” (Rom. 1:20)
Viss, ko dabā uzlūkojam, sniedz tikai nelielu priekšstatu par Ēdenes godību. Grēks ir izkropļojis zemes skaistumu, un visur var pamanīt ļaunā darbības pēdas. Tomēr daudz skaistuma ir palicis. Daba liecina, ka ir kāds, kurš ir bezgalīgs spēkā, liels labestībā, žēlastībā un mīlestībā, kas radījis zemi un piepildījis to ar dzīvību un prieku. Pat savā sabojātajā stāvoklī visas lietas atklāj lielā Mākslinieka roku veikumu. Kur vien mēs skatāmies, kam vien pievēršamies, varam sadzirdēt Dieva balsi un ieraudzīt Viņa labestības pierādījumus.
No svinīgi dobjajiem pērkona dārdiem un vecā okeāna nemitīgās šalkoņas līdz līksmajām, melodiskajām meža skaņām daba desmitos tūkstošos balsu slavē Viņu. Viņa godību mēs ieraugām zemē, jūrā un debesīs, visās apburošajās nokrāsās un niansēs, kas mainās krāšņā kontrastā vai saplūst saskanīgā harmonijā. Mūžīgie kalni stāsta mums par Viņa spēku. Koki, kas saules gaismā līgo zaļos karogus, un puķes savā liegajā skaistumā pauž vēsti par Radītāju. Dzīvīgais zaļums, kas apjož brūno zemi, rāda Dieva rūpes par Viņa visvienkāršākajiem radījumiem. Jūras dzelmes un zemes dzīles atklāj Viņa bagātības. Viņš, kas okeānā ir ielicis pērles un klintīs ametistu un krizolītu, mīl skaistumu. Debesu lokā uzlecošā saule attēlo Viņu — dzīvību un gaismu visam Viņa radītajam. Viss gaišais un skaistais, kas grezno zemi un apgaismo debesis, stāsta par Dievu.
“Viņa godība apklāja debesis,
Viņa slavas bija pilna visa zeme.”
“Zeme ir Tavu radījumu pilna.”
“Diena dienai to pauž,
un nakts naktij to dara zināmu.
Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda,
neskan to balss,
tomēr to vēsts iziet pa visu pasauli
un to pausme līdz zemes galiem.”
(Hab. 3:3; Ps. 104:24; 19:3-5)
Pilnīgi viss stāsta par Viņa sirsnīgajām, tēvišķajām rūpēm un vēlēšanos savus bērnus darīt laimīgus.
Lielais spēks, kas darbojas dabā un uztur visas lietas, nav, kā
daži zinātnieki iedomājas, tikai kāds visaptverošs pamatprincips, kāda
stimulējoša enerģija. Dievs ir Gars, tomēr Viņš ir arī personība, jo tā
Viņš sevi ir atklājis:
“Bet tas Kungs ir patiesi Dievs,
Viņš ir dzīvais Dievs un mūžīgais Ķēniņš (..).
“Tiem dieviem, kas nav radījuši debesis un zemi,
jāpazūd no zemes un šeit apakš debess!”
Bet ne tāda ir Jēkaba mantojuma daļa;
nē, Viņš ir visu lietu Radītājs.
Viņš (..) radīja zemi ar savu spēku,
lika stiprus pamatus pasaules ēkai ar savu gudrību
un izsprieda (izplēta) pār visu debesis ar savu atziņu.”
(Jer. 10:10,11,16,12)
Daba nav Dievs
Dieva roku darbs dabā nav Dievs pats. Dabas lietas ir Dieva rakstura un spēka izpausme, bet daba mums nav jāuzskata par Dievu. Cilvēku mākslinieciskā meistarība rada ļoti skaistus mākslas darbus, kas iepriecē acis, un tie mums atklāj kaut ko no to veidotāja domas. Taču izgatavotā lieta nav pats izgatavotājs. Gods pienākas nevis darbam, bet meistaram. Tā kā daba ir Dieva domu izpausme, jāslavē nevis daba, bet tās Radītājs — Dievs.
“Nāciet, pielūgsim un zemosimies,
locīsim ceļus tā Kunga, sava Radītāja, priekšā!
Kā rokā ir zemes dziļumi
un kam pieder arī kalnu galotnes;
Viņam pieder jūra, jo Viņš to ir radījis,
un cietzeme, — Viņa rokas to ir veidojušas.”
(Ps. 95:6,4,5)
“(..) Meklējiet Viņu, (..) kas radīja Sietiņu un Orionu, (..)
kas pēc tumsas liek uzaust gaišam rītam
un pēc dienas gaismas liek sabiezēt tumšai naktij (..).”
“Viņš ir tas, kas veido kalnus, kas rada vēju
un atklāj cilvēkiem, kas Viņam padomā.”
“Viņš ir tas, kas savu plašo un mūžīgo mājokli uzcēlis Debesīs
un savu pagaidu mītni nostiprinājis zemes virsū;
Viņš pavēl pār ūdeņiem jūrā
un liek tiem izlieties pār visu zemi, —
Viņa vārds ir tas Kungs.”
(Am. 5:6,8; 4:13; 9:6)
Zemes radīšana
Zinātne nespēj izskaidrot zemes radīšanu. Kura zinātne spēj izprast dzīvības noslēpumu?
“Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebr. 11:3)
“Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību (..);
Es esmu tas Kungs, kas visu to dara! (..)
Es radīju zemi
un cilvēkus zemes virsū;
Manas rokas izklāja debesis,
un Es vadīju visu to zvaigžņu pulku.”
“Kad Es tām to nosaku, tad tās visas ir Manā rīcībā.”
(Jes. 45:7-12; 48:13)
Zemes radīšanā Dievs nebija atkarīgs no vielas, kas pastāvēja jau iepriekš. “Jo Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās.” (Ps. 33:9) Visas lietas, materiālās un garīgās, radās Kunga Jehovas priekšā uz Viņa pavēli un saskaņā ar Viņa nodomu. Debesis un viss tās pulks, zeme un viss, kas uz tās, sāka eksistēt ar Viņa mutes elpu.
Cilvēka radīšanā izpaudās Dieva kā personas esamība. Pēc tam, kad Dievs pēc savas līdzības bija izveidojis cilvēku, tā augums visās detaļās bija pilnīgs, bet bez dzīvības. Tad Dievs persona, eksistējošs pats par sevi, iedvesa šajā veidolā dzīvības elpu, un cilvēks kļuva dzīva, saprātīga būtne. Visas tā organisma daļas tika iedarbinātas. Sirds, artērijas, vēnas, mēle, rokas, kājas, maņu orgāni, prāta spējas — viss sāka darboties un bija pakļauts likumam. Cilvēks kļuva dzīva dvēsele. Ar Kristu — Vārdu — personīgs Dievs radīja cilvēku un apveltīja to ar saprātu un spējām.
Mūsu būtnes veidojums Viņam nebija nezināms, pirms mēs slepenībā tikām radīti. Viņš mūs redzēja jau kā bezmiesas iedīgļus, un Viņa grāmatā bija ierakstītas visas mūsu dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija itin nevienas.
Dievs noteica, lai cilvēks, Viņa radīšanas darba vainagojums, valdītu pār citām zemākajām būtnēm Viņa gudrībā un atklātu Viņa godību. Taču cilvēkam nav jāpaaugstina sevi pāri Dievam.
“Gavilējiet tam Kungam (..)!
Kalpojiet tam Kungam ar prieku,
nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm!
Atzīstiet, ka tas Kungs ir Dievs,
Viņš mūs ir darījis, un ne mēs paši,
par savu tautu un par savas ganības avīm.
Ieejiet pa Viņa vārtiem ar pateikšanu,
Viņa pagalmos ar teikšanu!
Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa vārdu!”
“Cildiniet to Kungu, mūsu Dievu,
un metieties ceļos pie Viņa svētā kalna!
Tiešām, svēts ir tas Kungs, mūsu Dievs.”
(Ps. 100:1-4; 99:9)
Dievs pastāvīgi atbalsta un izmanto par saviem kalpiem visu, ko Viņš ir radījis. Viņš darbojas ar dabas likumu starpniecību un izmanto tos kā savus instrumentus. Tie paši par sevi nedarbojas. Daba savās aprisēs liecina par kādas Būtnes apzinātu klātbūtni un aktīvu līdzdarbību, un šī Būtne visām lietām liek darboties pēc savas gribas.
“Tavs Vārds, Kungs,
stāv nelokāmi Debesīs uz mūžīgiem laikiem.
Tava patiesība un uzticība paliek uz radu radiem.
Tu zemei esi licis pamatus, tā stāv stipri.
Pēc Taviem likumiem debess un zeme stāv vēl šodien,
jo visas lietas Tev kalpo.”
“Visu, ko tas Kungs grib, to Viņš izdara
debesīs un virs zemes, jūrā un ūdeņu dzelmē.”
“Jo kad Viņš pavēlēja, tie tapa radīti.
Viņš tiem liek pastāvēt mūžīgi mūžam;
Viņš tiem devis likumu, ko tiem nebūs pārkāpt.”
(Ps. 119:89-91; 135:6; 148:5,6)
Zemei pašai nepiemīt spēks gadu no gada sniegt savas bagātīgās balvas un turpināt savu gaitu ap sauli. Mūžīga roka nepārtraukti vada šo planētu. Dieva spēks nerimtīgi uztur zemes griešanos. Dievs liek debesjumā uzlēkt saulei. Viņš atver debesu logus un dod lietu.