Kādi ir vecāki, tādi lielākoties būs arī bērni. Vecāku fiziskais briedums, tieksmes un kaislības, prāta un tikumiskās tendences lielākā vai mazākā mērā izpaužas bērnos.
Jo cēlāki ir vecāku mērķi, jo augstākas viņu prāta un garīgās dotības un jo labāk attīstīts fiziskais spēks, jo labāku nodrošinājumu dzīvei viņi sniedz saviem bērniem. Vecāki, attīstot sevī vislabāko, ietekmē sabiedrības virzību un atbalsta nākamās paaudzes.
Tēviem un mātēm jāsaprot sava atbildība. Pasaule ir pilna slazdu, lai satvertu jauniešu kājas. Ļaužu masas ir aizrāvušās ar savtīgām un baudkārām izpriecām un nespēj saskatīt apslēptās briesmas vai šausmīgo šķietamā laimes ceļa galu. Iztopot iekārēm un kaislībām, tiek izlietota enerģija, un miljoni aiziet bojā gan šai, gan nākamajai pasaulei. Vecākiem jāatceras, ka bērniem būs jāsastopas ar kārdināšanām. Pat pirms bērna piedzimšanas jāsāk gatavošanās, lai to darītu spējīgu sekmīgi cīnīties pret ļaunumu.
Īpaša atbildība ir mātei. No viņas asinīm bērns barojas un attīstās fiziski, viņas intelektuālās un garīgās īpašības piedalās bērna prāta un rakstura izveidē. Tā bija Johebeda, ebrejiete, kura stiprā ticībā “nebijās no valdnieka pavēlēm” (Ebr. 11:23), kurai piedzima Mozus, Israēla atbrīvotājs. Tā bija Anna, lūdzošā, pašaizliedzīgā un dievišķi inspirētā sieviete, kas dzemdēja Samuēlu, Debesu mācītu bērnu, neuzpērkamu tiesnesi, Israēla praviešu skolu dibinātāju. Tā bija Elizabete, Nacaretes Marijas asins un gara radiniece, kas kļuva par Pestītāja vēstneša Jāņa Kristītāja māti.
Atturība un paškontrole
Par rūpību, ar kādu mātei jāsargā savi dzīves ieradumi, vēsta Raksti. Kad Kungs gatavojās izvirzīt Simsonu par Israēla atbrīvotāju, “tā Kunga eņģelis” parādījās viņa mātei, nesdams sevišķu mācību par viņas ieradumiem un arī bērna audzināšanu. “Redzi, (..) tagad nedzer vīnu nedz stiprus reibinošus dzērienus un neēd neko tādu, kas ir nešķīsts.” (Soģu 13:7,13)
Pirmsdzemdību laika ietekmi uz augli daudzi vecāki uzskata par mazsvarīgu, taču Debesīm ir cits viedoklis. Dieva eņģeļa sūtītā un divreiz īpaši svinīgi sniegtā vēsts mums rāda, ka ir vērts to rūpīgi pārdomāt.
Ar ebrejietei teiktajiem vārdiem Dievs uzrunā visu laikmetu mātes. “Šī sieva lai atturas,” teica eņģelis, “no visa tā, ko Es viņai esmu runājis.” Bērna labklājību ietekmē mātes ieradumi. Pār viņas tieksmēm un kaislībām jāvalda pamatprincipam. Ja viņa īsteno Dieva nolūku piešķirt bērnu, no kaut kā ir jāizvairās, kaut kam jāpretojas. Ja pirms bērna piedzimšanas viņa izpatīk savām vēlmēm, ir patmīlīga, nepacietīga un kategoriska, šīs rakstura iezīmes atspoguļosies bērna nosliecēs. Tā daudzi bērni saņēmuši kā pirmdzimtības tiesības gandrīz nepārvaramu tieksmi uz ļaunu.
Ja māte nelokāmi ievēro pareizus pamatprincipus, ir atturīga un pašaizliedzīga, laipna, maiga un nesavtīga, viņa šīs dārgās rakstura īpašības nodod savam bērnam. Ļoti skaidra bija pavēle, kas aizliedza mātei dzert vīnu. Katrs savas iegribas apmierināšanai izdzertais stipra dzēriena piliens apdraud bērna fizisko, garīgo un tikumisko veselību un ir tiešs grēks pret Radītāju.
Daudzi padomdevēji uzskata, ka jāizpilda katra mātes vēlēšanās, proti, viņai bez ierobežojuma jāapmierina sava apetīte, ja viņa vēlas kādu ēdienu, lai cik kaitīgu. Tāds padoms ir maldīgs un ļauns. Mātes fiziskās vajadzības nekādā gadījumā nav jāignorē. No viņas ir atkarīgas divas dzīvības, tādēļ viņas vēlēšanās saudzīgi jāievēro, viņas vajadzības devīgi jāapmierina. Grūtniecības laikā viņai diētā un jebkurā citā dzīves jomā vairāk nekā citiem cilvēkiem jāizvairās no visa, kas varētu mazināt fiziskos vai garīgos spēkus. Pēc paša Dieva pavēles viņai uzdots visatbildīgākais pienākums — saglabāt pašsavaldīšanos.
Pārpūle
Mātes spēki ir jāsaudzē. Viņas rūpes un pienākumi jāsamazina, nevis jāpieļauj, ka nogurdinošs darbs atņem dārgos spēkus. Bieži vien vīrs un tēvs nav iepazinies ar tiem likumiem, kuri viņam ģimenes labklājības dēļ būtu jāzina. Aizņemts rūpēs par iztiku vai nodevies bagātības iegūšanai, grūtību un sarežģījumu nomākts, viņš pieļauj, ka uz sievu un māti gulstas smagas nastas, kas šajā viskritiskākajā laikā to pārpūlē, un sekas tam ir vājums un slimības.
Dažs labs vīrs un tēvs varētu pamācīties rūpes un uzmanību no kāda uzticama gana. Kad Jēkabam steigšus bija jādodas grūtā ceļojumā, viņš atbildēja:
“Pie manis ir vārgi bērni un aitu un govju mātes, un kad es tos pārdzītu, tad nākamā dienā ietu bojā viss lopu pulks. (..) Es gribu lēnām sekot ar tiem, kas man uzticēti, ar kustoņiem un bērniem.” (1. Moz. 33:13,14)
Dzīves grūtību ceļā lai vīrs un tēvs “lēnām seko”, kā viņa ceļojuma līdzgaitniece spēj izturēt. Pasaules nevaldāmajā steigā pēc bagātības un varas viņam jāmācās apturēt savus soļus, mierinot un atbalstot to, kas ir aicināta iet viņam līdzās.
Možums
Mātei jāuztur možs, apmierināts un priecīgs noskaņojums. Centieni tā sasniegšanai bagātīgi atmaksāsies bērnu fiziskajā labklājībā un patīkamajā raksturā. Možs mātes garastāvoklis veicinās ģimenes laimi un ievērojami uzlabos pašas veselību.
Vīram jāpalīdz sievai ar līdzjūtību un pastāvīgu pieķeršanos. Ja viņš vēlas, lai sieva būtu tik moža un priecīga, ka tā mājās būtu kā saulesstars, tad lai tas palīdz nest viņas nastas. Vīra laipnība un uzmanība sievai būs dārgs iedrošinājums, un viņa sniegtā laime iepriecinās arī paša sirdi un dos tai mieru.
Saīdzis, savtīgs un pavēlniecisks vīrs un tēvs ne vien pats ir nelaimīgs, bet arī nomāc visus savā namā dzīvojošos. Viņš cietīs no sava drūmuma, jo sieva kļūs nomākta un slimīga, bet tēva skarbais raksturs izkropļos bērnus.
Ja māte nesaņem vajadzīgo uzmanību un atbalstu, ja tiek pieļauts, ka pārslodzes un grūtsirdības dēļ viņa iztērē savus spēkus, bērniem tiks nolaupīts vitālais spēks, prāta asums un saulainais dzīvesprieks, kas viņiem būtu jāpārmanto. Daudz labāk ir mātes dzīvi padarīt gaišu un priecīgu, pasargāt viņu no trūkuma, nogurdinoša darba un nomācošām rūpēm, lai bērni varētu mantot veselu organismu un spētu dzīvē izlauzt ceļu paši saviem spēkiem.
Tēviem un mātēm ir liels gods un atbildība, jo viņiem jābūt saviem bērniem Dieva vietā. Vecāku raksturs, ikdienas dzīve un audzināšanas metodes izskaidros Viņa vārdus mazajiem. Vecāku ietekmē bērni vai nu paļausies uz Kunga apsolījumiem, vai noraidīs tos.
Vecāku priekšrocības bērnu audzināšanā
Laimīgi ir tie vecāki, kuru dzīve ir dievišķā patiess atspoguļojums, jo tad Dieva apsolījumi un pavēles modina bērnā pateicību un godbijību; vecāki, kuru sirsnība, taisnīgums un pacietība pauž Dieva mīlestību, taisnīgumu un pacietību un kuri, mācot bērnu mīlēt viņus, uzticēties un paklausīt viņiem, māca tos mīlēt arī Debesu Tēvu, uzticēties un paklausīt Viņam. Vecāki, piešķirdami bērnam šādu dāvanu, ir apveltījuši to ar mantu, kas ir daudz vērtīgāka par visu laiku bagātībām — ar mūžīgu dārgumu.
Katrai mātei, kurai uzticētas rūpes par bērniem, Dievs ir devis svētu uzdevumu. “Ņem šo dēlu, šo meitu,” Viņš saka, “audzini to Man; veido tā raksturu, kas būtu kā izcirsti stūra stabi skaisti veidotajās piļu celtnēs, lai tas spīdētu tā Kunga pagalmos mūžīgi.”
Mātei bieži šķiet, ka viņas kalpošana ir maznozīmīga, jo to reti kad pareizi novērtē. Citi par mātes daudzajām rūpēm un nastām zina maz. Viņas dienas ir aizņemtas ar veselu virkni sīku pienākumu, kam vajadzīgas pacietīgas pūles, pašsavaldīšanās, taktiskums, gudrība un pašaizliedzīga mīlestība, tomēr nav iespējams palepoties ne ar kādiem izciliem sasniegumiem. Māte tikai visu laiku ir uzturējusi mājās kārtību; bieži izmocīta un apjukusi, viņa centusies ar bērniem runāt laipni, rūpēdamās, lai tie būtu nodarbināti un laimīgi, vadīdama to mazās kājiņas pa pareizo taku. Viņai šķiet, ka nav paveikusi neko. Taču tā nav. Debesu eņģeļi vēro rūpju sagrauzto māti un ievēro viņas ikdienas nastas. Var būt, ka viņas vārds nav izskanējis pasaulē, toties tas ir ierakstīts Jēra Dzīvības grāmatā.
Mātes izdevības
Debesīs ir Dievs, un Viņa troņa gaisma un godība kavējas pie uzticīgās mātes, kad tā cenšas ieaudzināt saviem bērniem pretošanos ļaunām ietekmēm. Neviens cits darbs savā svarīgumā nelīdzinās mātes darbam. Viņai nav kā māksliniekam uz audekla jāuzglezno kāds skaists skats, ne arī kā tēlniekam tas jāizcērt marmorā. Viņai nav kā rakstniekam jāiemieso cēlas domas spēcīgos vārdos, ne arī kā mūziķim jāizsaka brīnišķīgas jūtas mūzikā. Ar Dieva palīdzību viņai cilvēka dvēselē jāattīsta dievišķā līdzība.
Māte, kas to saprot, atzīs, cik viņai dotās izdevības ir nenovērtējamas. Ar sava rakstura piemēru un audzināšanas metožu palīdzību viņa nopietni centīsies parādīt bērniem visaugstāko ideālu. Dedzīgi, pacietīgi un drosmīgi viņa tieksies attīstīt savas spējas, lai pareizi izmantotu visaugstākos prāta spēkus savu bērnu audzināšanā. Katrā solī viņa nopietni jautās: “Ko Dievs ir teicis?” Tā uzcītīgi pētīs Viņa Vārdu. Savas acis viņa nenovērsīs no Kristus, lai ikdienas vienkāršajos pienākumos un rūpēs pašas piedzīvotais būtu patiess īstās Dzīvības atstarojums.