Stimulējošajās vielās un narkotikās ietilpst daudz dažādu sastāvdaļu, kas saindē asinis, uzbudina nervu sistēmu un, lietoti kā ēdiens vai dzēriens, rada kuņģa iekaisumu. To lietošana ir liels ļaunums. Cilvēki vēlas izjust stimulējošo vielu izraisīto uzbudinājumu tādēļ, ka uz brīdi to iespaids šķiet vēlams. Taču vienmēr seko arī reakcija. Nedabisku stimulējošu vielu lietošana vienmēr tiecas uz pārmērībām, tādēļ tās ir aktīvas fiziskās deģenerācijas un sabrukuma veicinātājas.
Garšvielas
Ja šajā steigas pilnajā laikmetā lietojam pēc iespējas mazāk uzbudinošu produktu, jo labāk. Garšvielas savā būtībā ir kaitīgas. Sinepes, pipari, virces, marinādes ar etiķi un citas tamlīdzīgas lietas kairina kuņģi un sakarsē asinis, piesārņojot tās. Lai parādītu alkoholisko dzērienu lietošanas sekas, bieži tiek demonstrēts dzērāja iekaisušais kuņģis. Līdzīgu iekaisumu rada uzbudinošas garšvielas. Drīz parastais ēdiens vairs neapmierina. Organisms jūt vajadzību, tieksmi pēc kaut kā vairāk uzbudinoša.
Tēja* un kafija
Melnā tēja darbojas kā stimulators un zināmā mērā rada saindēšanos. Līdzīga ir kafijas un citu tamlīdzīgu populāru dzērienu iedarbība. Pirmais iespaids ir uzmundrinošs. Kuņģa nervi tiek kairināti, tie kairinājumu nosūta smadzenēm, bet tās savukārt dod sirdij pastiprinātas darbības impulsu un visam organismam īslaicīgu enerģiju. Aizmirstas nogurums, šķietami vairojas spēks. Mostas intelekts, un atdzīvojas iztēle.
Šī iznākuma dēļ daudzi uzskata, ka tēja un kafija dara daudz laba. Tas tomēr nav pareizi. Tēja un kafija nebaro organismu. To ietekme rodas, pirms vēl ir dots laiks uztura sagremošanai un asimilācijai, un šķietamais spēks ir tikai nervu uzbudinājums. Stimulatoru iedarbībai izbeidzoties, nedabīgais spēks samazinās, un sekas ir attiecīga apātijas un vājuma pakāpe.
Nervu uzbudinātāju ilgstošas lietošanas sekas ir galvassāpes, bezmiegs, sirdsklauves, gremošanas traucējumi, trīce un daudzi citi ļaunumi; tie deldē dzīvības spēkus. Nogurušiem nerviem vajadzīga atpūta un miers uzbudinājuma un pārpūles vietā. Dabai vajadzīgs laiks, lai atjaunotu izlietoto enerģiju. Stimulējošie līdzekļi to burtiski izsūknē no organisma, un kādu brīdi cilvēks var paveikt vairāk, bet, pastāvīgi tos lietojot, organisms novājē, un pakāpeniski arvien grūtāk ir kāpināt enerģiju līdz vēlamajai pakāpei. Prasība pēc stimulatoriem kļūst arvien nekontrolējamāka, līdz griba ir uzveikta un, šķiet, vairs nav spēka atteikties no nedabiskā paraduma. Rodas prasība pēc arvien stiprākiem stimulatoriem, līdz novārdzinātais organisms vairs ilgāk nespēj pretoties.
* Domāta tēja, kas satur kofeīnu. (Tulk. piez.)
Tabakas lietošana
Tabakas iedarbība ir lēna un mānīga, bet tā tomēr ir viskaitīgākā inde. Lai kādā veidā to lietotu, tā atstāj postošu ietekmi uz organismu; tā ir jo bīstamāka tādēļ, ka iedarbojas gausi un sākumā tikko manāmi. Tā uzbudina un tad paralizē nervus. Tā vājina un aptumšo smadzenes. Tā ietekmē nervu sistēmu vairāk nekā reibinoši dzērieni, turklāt šī viela ir viltīga, un tās lietošanas sekas grūti izskaust no organisma. Tā izraisa kāri pēc stipriem dzērieniem un daudzos gadījumos veicina dzeršanas ieradumu, citiem vārdiem, alkoholismu.
Tabakas lietošana ir apgrūtinoša, dārga un netīra izprieca, kas piesārņo smēķētāja organismu un ir pretīga un kaitīga apkārtējiem. No tās atkarīgi ļaudis sastopami visur. Reti var iziet cauri pūlim, lai kāds smēķētājs neiepūstu savu saindēto elpu garāmgājēja sejā. Ir nepatīkami un neveselīgi atrasties dzelzceļa vagonā vai telpā, kur gaiss piesātināts ar alkohola un tabakas smaku. Ja cilvēki paši turpina lietot šo indi, kādas gan tiesības viņiem ir piesārņot citu cilvēku elpojamo gaisu?
Tabaka nodara neizsakāmu ļaunumu bērniem un jauniešiem. Iepriekšējo paaudžu neveselīgie paradumi ietekmē mūsdienu bērnus un jauniešus. Vājas prāta spējas, fizisku nevarīgumu, traucētu nervu sistēmas darbību un nedabiskas tieksmes bērni pārmanto no vecākiem. Bērni, turpinādami šo pašu dzīvesveidu, vairo un saglabā šīs rīcības ļaundabīgās sekas. Šī netikuma dēļ fiziskā, mentālā un morālā izvirtība lielākoties kļuvusi par parastu lietu. Mums ir pamats uztraukties!
Zēni jau agrā bērnībā sāk lietot tabaku. Kad organisms vēl nav fiziski nobriedis un prāts ir sevišķi uzņēmīgs pret dažādiem iespaidiem, šī atkarība smagi iedragā fiziskos spēkus, kavē augšanu, notrulina prātu un grauj morālo stāju.
Taču ko gan var mainīt, ja vecāki, skolotāji un mācītāji, kuriem būtu jāstāsta bērniem un pusaudžiem par tabakas ļaunumu, paši nerāda priekšzīmi? Mazi zēni, tikko pārkāpuši bērnības slieksni, smēķē cigaretes. Ja kāds viņiem par to aizrāda, skan atbilde: “Mans tēvs arī smēķē.” Viņi norāda uz svētdienas skolas vadītāju vai mācītāju un saka: “Ja smēķē tāds cilvēks, kāds gan ļaunums, ja es daru tāpat?” Daudzi atturības kustību darbinieki arī ir atkarīgi no tabakas. Kā gan šādi cilvēki var apturēt tāda graujoša ieraduma progresu?
Es uzaicinu visus tos tabakas lietotājus, kas saka, ka tic un paklausa Dieva Vārdam, pārdomāt, vai viņi kā kristieši drīkst ar baudu nodoties paradumam, kas paralizē intelektu un laupa spējas pareizi novērtēt mūžīgās patiesības? Vai drīkst ik dienas laupīt Dievam to kalpošanu, kas Viņam pienākas, un atraut citiem cilvēkiem palīdzību un piemēra spēku?
Vai, būdami Dieva namturi, esat domājuši par savu atbildību attiecībā uz līdzekļiem, kas atrodas jūsu rokās? Cik daudz Kunga naudas jūs izdodat par tabaku? Parēķiniet, cik jūs par to esat izdevuši savas dzīves laikā! Kā šos demoralizējošai baudai izšķiestos līdzekļus var salīdzināt ar tiem, ko esat izdevuši trūcīgo stāvokļa atvieglošanai un Evaņģēlija izplatīšanai?
Tabaka nenāk par labu neviena cilvēka veselībai, bet cik daudz līdzekļu tiek izšķiests par to! Padomājiet, vai jūs neesat nelikumīgi piesavinājušies Kunga īpašumu?! Vai jūs neesat vainīgi, aplaupīdami Dievu un savus līdzcilvēkus!? “Vai jūs nezināt, (..) ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1. Kor. 6:19,20)
Reibinošie dzērieni
“Vīns ir zobgalis, ikviens cits stiprs dzēriens ir trakulis;
kas no tiem streipuļo, nav gudrs.”
“Kur ir sāpes un gaudas? Kur ir ciešanas? Kur ir asas nesaskaņas?
Kur ir sūdzēšanās? Kur ir brūces bez kāda pamata?
Kur ir neskaidras acis?
Pie tiem, kas vēlu sēž pie vīna kausa,
lai izdzertu, kas ieliets.
Neuzlūko vīnu, ka tas ir tik sārts
un kausā tik jauki zvīļo, ka tas tik vēlīgi un gludeni ierit cilvēkā!
Bet pēc tam tas kož kā čūska
un dzeļ kā odze.”
(Sal. pam. 20:1; 23:29-32)
Nekad neviena cilvēka roka nav uzrakstījusi spilgtāku šo reibinošo dzērienu upura pazemojuma un verdzības tēlojumu. Paverdzinātam, degradētam, pat pamodinātam apzināties savu nožēlojamo stāvokli, viņam nav spēka izbēgt no lamatām; viņš ies “meklēt vīnu no jauna”! (35. pants)
Nav vajadzīgi nekādi citi pamatojumi, lai pierādītu reibinošo dzērienu ļauno ietekmi uz to lietotāju. Visur sastopami neskaidri, apstulboti cilvēku grausti — dvēseles, par kurām nomira Kristus un raud eņģeļi. Viņi ir mūsu lepnās civilizācijas kauna traips, katras zemes nelaime, lāsts un briesmas.
Kas gan spēj attēlot dzērāja mājā valdošos nožēlojamos apstākļus, izmisumu un bezcerību? Padomājiet par labi audzinātu, jūtīgu, kulturālu un koptu sievieti, kas saistīta pie tā, kuru dzeršana pārveidojusi par žūpu vai dēmonu. Padomājiet par bērniem, kuriem atņemtas mājas ērtības, audzināšana un izglītība. Viņiem jādzīvo bailēs no tā, kam vajadzēja būt viņu lepnumam un aizsargātājam, izstumtiem pasaulē, nesot kauna zīmi, nereti ar pārmantotu alkoholiķa slāpju nelaimi.
Padomājiet par briesmīgajām nelaimēm, kas katru dienu notiek dzēruma dēļ! Dažs dzelzceļa vilciena ierēdnis neievēro signālu vai pārprot rīkojumu. Brauc vilciens, notiek sadursme, un daudzas dzīvības aiziet bojā. Kuģis uzskrien uz sēkļa, bet pasažieru un visas komandas dzīves noslēgums ir ūdens kaps. Šādas lietas izmeklējot, tiek atklāts, ka kāds svarīgā postenī bijis reibuma stāvoklī. Vai tad tam, kas lieto alkoholu, var uzticēt citu dzīvības? Paļauties uz šādu cilvēku var tikai tad, kad viņš nav iereibis, un arī tad ne vienmēr.
Vājāki reibinošie dzērieni
Ja cilvēki ir pārmantojuši tieksmi pēc nedabiskiem stimulatoriem, viņu tuvumā nedrīkstētu atrasties ne vīns, ne alus, ne vieglais ābolu vīns (sidrs), jo tad kārdinājums vienmēr būs acu priekšā. Uzskatot saldo ābolu vīnu par nekaitīgu, daudzi bez sirdsapziņas pārmetumiem to labprāt pērk. Salds tas ir tikai neilgu laiku, tad sākas rūgšanas process. Jaunā pikantā garša daudziem šķiet vēl patīkamāka, un viņi nelabprāt atzīst, ka dzēriens kļuvis stiprāks tādēļ, ka sarūdzis.
Dzert saldo ābolu vīnu tādu, kā to parasti gatavo, ir veselībai kaitīgi. Tikai nedaudzi turpinātu to dzert, ja redzētu tā ainu mikroskopā. Gatavojot vīnu tirgus vajadzībām, ražotāji bieži vien nav rūpīgi augļu izvēlē; tiek izspiesti tārpaini un bojāti āboli. Tie, kam pat neienāktu prātā ēst šādus bojātus augļus, dzer no tiem gatavoto vīnu un saka, ka tas ir lielisks baudījums, bet mikroskops parāda, ka, pat svaigi izspiests, šis patīkamais dzēriens ir lietošanai pilnīgi nederīgs.
Vīns, alus un saldais ābolu vīns apreibina tāpat kā stiprie dzērieni, turklāt modina tieksmi pēc vēl stiprākiem, un tā iesākas dzeršanas netikums. Mērenā dzeršana ir skola, kurā cilvēks tiek sagatavots dzērāja “karjerai”. Šo vieglo stimulatoru iedarbība ir tik nemanāma, ka lielceļš uz žūpošanu ir sākts, pirms upuris nojauš draudošās briesmas.
Daži, kurus nekad neuzskata par patiesi piedzērušiem, vienmēr atrodas vājāku alkoholisko dzērienu iespaidā. Viņi ir nemierīgi, nepastāvīgi un nenosvērti. Juzdamies droši, viņi turpina dzert arvien vairāk, līdz visi nožogojumi ir sagrauti, visi principi upurēti. Visstingrākās apņemšanās ir izgaisušas, nekādi pierādījumi nešķiet pietiekami, lai izkropļoto iekāri pakļautu prāta kontrolei.
Nevienā vietā Bībelē netiek attaisnota reibinoša vīna lietošana. Vīns, ko Kristus kāzās Kānā radīja no ūdens, bija tīra vīnogu sula. Tas bija “jaunais vīns”. Raksti par to saka: “Neposti to! Jo tur svētība iekšā.” (Jes. 65:8)
Tas bija Kristus, kas Vecajā Derībā brīdināja Israēlu: “Vīns ir zobgalis, ikviens cits stiprs dzēriens ir trakulis; kas no tiem streipuļo, nav gudrs.” (Sal. pam. 20:1) Pats Viņš nekad nav sagādājis nevienu šādu dzērienu. Sātans kārdina cilvēkus apmierināt tieksmes, kas aptumšo prātu un paralizē garīgo uztveri, bet Kristus māca uzvarēt zemākās dziņas. Nekad Viņš cilvēkiem nedos to, kas kalpotu kā kārdinājums. Visa Viņa dzīve bija sevis aizliegšanas paraugs. Lai nomāktu iekāres spēku, Viņš tuksnesī četrdesmit gavēņa dienas izcieta mūsu dēļ visskaudrāko pārbaudījumu, lai arī cilvēce spētu izturēt. Tas bija Kristus, kas pavēlēja, lai Jānis Kristītājs nedzer ne vīnu, ne stiprus dzērienus. Tas bija Viņš, kas Manoas sievai piekodināja līdzīgu atturību. Kristus nerīkojās pretēji savai mācībai. Viņa sagādātais neraudzētais vīns kāzu viesiem bija atspirdzinošs un veselīgs dzēriens. Tādu vīnu lietoja mūsu Pestītājs ar saviem mācekļiem arī pirmajā Svētajā Vakarēdienā. Tāds ir vīns, kas jāliek uz Svētā Vakarēdiena galda kā simbols Pestītāja asinīm. Šis sakraments ir domāts kā dvēseles atspirdzinātājs un dzīvinošs rituāls. Ar to nedrīkst saistīt neko, kas rosinātu uz ļaunu.