Visos pārbaudījumos Dievs ir paredzējis palīdzību. Israēlam tuksnesī nonākot pie rūgtajiem Māras ūdeņiem, Mozus lūdza Kungu. Kungs nesagādāja kādu jaunu brīnumlīdzekli, bet lika izmantot to, kas bija pieejams. Viņa radītais krūms bija jāiemet avotā, lai ūdens kļūtu tīrs un salds. Pēc tam, kad tas bija izdarīts, ļaudis dzēra no šī avota un atspirga. Ja ikvienā pārbaudījumā meklēsim Kristu, Viņš mums palīdzēs. Mūsu acis atvērsies un varēsim saskatīt Viņa Vārdā uzrakstītos dziedināšanas apsolījumus. Svētais Gars mācīs, kā iegūt ikvienu svētību, kas būs līdzeklis pret bēdām. Ikvienā pie mūsu lūpām pieliktā rūgtā malkā mēs atradīsim dziedinošo zariņu.
Mēs nedrīkstam pieļaut, ka nākotne ar savām smagajām problēmām un šķietami bezcerīgajām izredzēm liek mūsu sirdīm pagurt, ceļiem trīcēt, rokām noslīgt. “Vajadzētu būt tā, ka pie Manis,” saka Visvarenais, “meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru!” (Jes. 27:5) Tie, kas nodevuši savu dzīvi Viņa vadībai un kalpo Viņam, nekad nenonāks tādā vietā, par kuru Viņš nebūtu rūpējies. Lai arī kādā mēs būtu situācijā, ja esam Viņa Vārda darītāji, tad mums ir Vadonis, kas virza mūsu dzīvi; lai kādi būtu sarežģījumi, mums ir drošs Padomdevējs; vienalga, kādas ir mūsu bēdas, kādi smagi zaudējumi vai vientulība, mums ir līdzjūtīgs Draugs.
Ja kļūdāmies neziņas dēļ, Pestītājs mūs neatstāj. Mums nekad nevajag iedomāties, ka esam vieni. Mūsu pavadoņi ir eņģeļi. Mums līdzās ir Aizstāvis, ko Kristus apsolīja sūtīt savā vārdā. Ceļā uz Dieva pilsētu nav grūtību, ko nespētu pārvarēt Viņam uzticīgie, nav briesmu, no kurām viņi nespētu izbēgt. Viņš ir sagādājis dziedināšanas līdzekli bēdu, pārestību un cilvēcisku vājību nestundai.
Nevienam nav jāzaudē drosme un jābūt izmisušiem. Sātans var mēģināt iedvest nežēlīgu domu: “Tavs stāvoklis ir bezcerīgs. Tu neesi dziedināms.” Taču Kristū ir cerība. Dievs neliek mums uzvarēt pašu spēkiem. Viņš aicina nākt tuvāk Viņam. Vienalga, kādas dzīves grūtības nomāc mūsu dvēseli un miesu, Viņš vienmēr ir gatavs mums palīdzēt.
Viņš, kurš kļuva cilvēks, prot just līdzi cilvēka ciešanām. Kristus pazīst ne vien katru dvēseli un tās sevišķās vajadzības un pārbaudījumus, bet Viņam ir arī zināmi visi apstākļi, kas satrauc un mulsina prātu. Viņa roka žēluma pilnā līdzjūtībā sniedzas pret katru savu raudošo bērnu. Vislielāko sāpju cietējiem pieder Viņa vislielākā līdzjūtība un labestība. Viņu aizkustina mūsu nepilnības sajūta, un Viņš vēlas, lai noliekam savus sarežģījumus un rūpes pie Viņa kājām un tur atstājam.
Nav gudri skatīties pašiem uz sevi un pētīt savas emocijas. Ja to darīsim, ienaidnieks radīs grūtības un kārdinājumus tā, ka vājinās ticību un iznīcinās drosmi. Pastāvīgi pētīt savas emocijas un padoties jūtām nozīmē ļauties šaubām un sapīties sarežģījumos. Ir jānovērš skats no sevis un jāraugās uz Jēzu.
Kad uzbrūk kārdinājumi, kad rūpes, sarežģījumi un tumsa, šķiet,
apņem dvēseli, raugieties uz vietu, kur pēdējo reizi redzējāt gaismu.
Dusiet Kristus mīlestībā un ļaujieties Viņa sargājošajām rūpēm. Grēkam
cīnoties par vietu sirdī, vainas apziņai nomācot dvēseli un apgrūtinot
domas, neticībai aptumšojot prātu, atcerieties, ka Kristus žēlastība ir
pietiekama, lai uzvarētu grēku un aizdzītu tumsu. Būdami saskarsmē ar
Pestītāju, mēs ieejam miera ostā.
Dziedināšanas apsolījumi
“Tas Kungs izglābj savu kalpu dvēseli,
un nekā ko nožēlot nav tiem, kas uz Viņu paļaujas.” (Ps. 34:23)
“Kas to Kungu bīstas, tam pieder drošs cietoksnis,
un Viņa bērni būs tur pasargāti.” (Sal. pam. 14:26)
“Bet Ciāna žēlojas: “Tas Kungs mani ir atstājis,
tas Kungs mani ir aizmirsis!”
Vai var māte aizmirst savu zīdaini
un neapžēloties par savu miesīgu bērnu?
Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.
Redzi, abu savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.”
(Jes. 49:14-16)
“Nebīsties, jo Es esmu ar tevi.
Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs!
Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu,
Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku.”
(Jes. 41:10)
“Jūs, kas no jūsu mātes miesām Man bijuši uzkrauti
un kas, no jūsu mātes klēpja sākot, esat Manis nesti bijuši!
Arī līdz jūsu vecuma dienām Es palikšu tas pats,
Es jūs nesīšu, kamēr jūs paliksit sirmi.
To Es darīju līdz šim, un arī turpmāk Es to jums darīšu,
Es jūs nesīšu un jūs izglābšu.”
(Jes. 46:3,4)
Nekas tā neveicina fizisko un dvēseles veselību kā pateicības un slavas gars. Pretoties melanholijai, neapmierinātām domām un jūtām ir tāds pats pienākums kā lūgt. Ja mūsos ir mūžības alkas, kā gan mēs vaidēdami un sūdzēdamies varam iet visu ceļu uz Tēva mājām kā sērotāju pulks?
Maldās tā saucamie kristieši, kas pastāvīgi žēlojas un iedomājas, ka laimīgs un priecīgs noskaņojums ir grēks. Visi, kuriem dabā patīk viss drūmais, kuri labprātāk izvēlas skatīties uz novītušām lapām, nevis priecāties par daiļajām dzīvajām puķēm, kuri nesaskata nekāda skaistuma varenajos kalnu masīvos un zaļajās ielejās un aizver savu apziņu dzirdīgajai ausij tik tīkamajām un muzikālajām dabas priecīgajām balsīm, — visi tie nav saistīti ar Kristu. Šādi cilvēki uzņem sevī sūro un drūmo, lai gan tiem varētu piederēt ne tikai gaisma, bet pati Taisnības Saule uzlēktu to sirdīs un dziedinātu tos ar savu staru gaismu.
Prātu bieži var aptumšot sāpju sūrums. Tad necentieties domāt. Jūs zināt, ka Jēzus jūs mīl. Viņš saprot jūsu vājības. Jūs varat izpildīt Viņa vēlēšanos, vienkārši dusot Kristus rokās.
Tādēļ radināsim savu sirdi un lūpas slavēt Dievu par Viņa bezgalīgo mīlestību. Radināsim savu dvēseli būt cerīgiem un palikt gaismā, kas staro no Golgātas krusta. Nekad nevajag aizmirst, ka esam Debesu Ķēniņa bērni, Kunga Cebaota dēli un meitas. Mūsu privilēģija ir saglabāt rimtu dusu Kristū.
“Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, (..); esiet pateicīgi!” (Kol. 3:15) Aizmirstot savas grūtības un nepatikšanas, slavēsim Dievu, ka varam dzīvot par godu Viņa vārdam. Lai katrs jaunas dienas rīts modina slavu par Viņa sirsnīgajām rūpēm. No rīta, atverot acis, pateicieties Dievam, ka Viņš naktī jūs ir sargājis. Pateicieties Viņam par mieru sirdī. Lai rītos, dienā un naktī pateicība kā salda smarža paceļas uz Debesīm!
Ja kāds vaicā, kā jūtaties, nesakiet kaut ko drūmu līdzjūtības iegūšanai. Nesūrojieties par savas ticības trūkumu, bēdām un ciešanām. Kārdinātājam patīk dzirdēt šādus vārdus. Stāstot par skumjiem tematiem, jūs pagodināt ienaidnieku. Mums nav jāsatraucas par sātana lielo varu, jo, par to runājot, mēs varam viegli nokļūt tā rokās. Labāk liecināsim par Dieva lielo spēku, lai saistītu visas mūsu intereses ar Viņa gribu. Stāstiet par Kristus nesalīdzināmo spēku, runājiet par Viņa godību. Visas Debesis ir ieinteresētas mūsu pestīšanā. Tūkstošu tūkstošiem un desmittūkstoš reiz desmittūkstošiem Dieva eņģeļu ir uzdots kalpot pestīšanas mantiniekiem. Viņi sargā no ļauna un atvaira tumsas spēkus, kas cenšas mūs iznīcināt. Vai mums nav iemesla būt pateicīgiem ik brīdi, pateicīgiem, pat ja mūsu ceļā ir acīmredzamas grūtības?
Dziediet slavas dziesmas!
Lai slava un pateicība izskan dziesmā! Kārdinājumu brīžos nesūrojieties, bet ticībā dziediet Dievam!
“Lai slavējam Dievu, kas radījis mūs,
Tik’ Viņā mums dzīve šeit svētīta kļūs.
Lai slavējam Jēzu par pestīšanu,
Kas mums gādājis mūžīgu dzīvošanu.
Lai slavējam Dievu par Svēto Garu,
Kas uz Debesīm ved, rāda Pestītāju.
Piedziedājums:
Alelujā, lai top slavēts, Alelujā, Āmen!
Alelujā, lai top slavēts, Dievs svētī lai mūs!”
Dziesma ir vairogs, ko vienmēr var vērst pret mazdūšību. Tā atverot sirdi Pestītāja klātbūtnes spožajai gaismai, mums tiks sniegta gan veselība, gan citas Viņa svētības.
““Pateiciet tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs
un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!”
Tā lai saka tie, ko tas Kungs atpestījis,
ko Viņš izglābis no spaidītāja rokas.”
“Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam,
stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem!
Slavējiet Viņa svēto vārdu!
Lai priecājas visu sirdis, kas meklē to Kungu!”
“Ka Viņš veldzēja izslāpušo
un atspirdzināja ar barību izsalkušo.
Tie, kas sēdēja tumsā un nāves ēnā,
būdami ieslīguši galīgā postā un saistīti dzelzs valgos, (..),
Tie tad piesauca to Kungu savās bēdās,
un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm,
un izveda viņus no tumsas un nāves ēnas,
un sarāva viņu saites.
Viņi lai pateicas tam Kungam par Viņa žēlastību
un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērniem.”
“Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele,
un tik nemiera pilna manī?
Ceri uz Dievu,
jo es Viņam vēl pateikšos,
savam Glābējam
un savam Dievam!”
(Ps. 107:1,2; 105:2,3; 107:9-15; 42:12)
“Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1. Tes. 5:18) Šī pavēle ir apliecinājums, ka pat lietas, kas, šķiet, ir pret mums, nāks mums par labu. Dievs neliktu mums pateikties par to, kas mums nodarītu ļaunumu.
“Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana,
no kā man bīties?
Tas Kungs ir manas dzīves patvērums,
no kā man baiļoties?”
“Jo Viņš mani apslēpj savā mājoklī ļaunā dienā,
Viņš mani sargā savas telts pavēnī (..).
(..) es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm,
dziedādams un koklēdams tam Kungam!”
“Es gaidīt gaidīju uz to Kungu,
un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu.
Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām,
un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.
Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu
Dievam.”
“Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs,
mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība,
mana sirds ir līksma,
ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties.”
(Ps. 27:1,5,6; 40:2-4; 28:7)